Pirms dažām dienām sarīkotās plašās piemiņas akcijas Azerbaidžānā un Stambulā par godu nogalinātajiem azerbaidžāņiem Hodžali pilsētā atgādinājušas par nu jau 20 gadu senajiem notikumiem, kas bija asiņainākā tā saucamā Kalnu Karabahas kara epizode. Toreiz naktī no 25. uz 26. februāri pilsētai uzbruka armēņu vienības, ko atbalstīja bijušās padomju armijas motorizēto strēlnieku pulks ar savu smago kaujas tehniku. Rezultātā pilsēta tika smagi nopostīta, bet nogalināto civiliedzīvotāju skaits pārsniedza 600, no kuriem 63 bija bērni. Var saprast Azerbaidžānas vadības vēlmi pasludināt to par genocīdu, jo šie notikumi uzskatāmi par tiešu fizisku izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem. Vienlaikus lielā tautas manifestācija Baku, kurā piedalījās arī prezidents Ilhams Alijevs, kalpo par skumju apliecinājumu tam, ka nepilnos 20 gados kopš pamiera noslēgšanas starp armēņiem un azerbaidžāņiem nav izdevies ne par soli pietuvoties konflikta atrisinājumam. Vienīgi aizvadītas nožēlojami pelēcīgas un bezcerīgas sarunas, kurās lielajiem sarunu starpniekiem pietrūcis vēlmes kaut ko atrisināt. Jāatzīst, Rietumi nav vēlējušies nopietni uzspiest uz abām pusēm, lai tās kļūtu pielaidīgas abpusēji pieņemam kompromisam. Nav bijusi novērojama nopietna vēlēšanās panākt Maskavas nostājas maiņu Karabahas konflikta jautājumā, lai gan zināms, ka tieši tur meklējamas problēmas risinājuma atslēgas.
Tagad redzams, cik naivas savulaik bijušas dažādas cerības, ka izdosies panākt drīzu vienošanos un izlīgumu starp konfliktā iesaistītajām armēņu un azerbaidžāņu nācijām. 1994. gadā jau pēc pamiera noslēgšanas uz jaunās abas puses nodalošās robežas noritēja armēņu un azerbaidžāņu sieviešu tikšanās. Tajās sprieda par to, ka inteliģentās sievietes atradīs izlīgumu un tieši vājais dzimums turpmāk palīdzēs risināt konfliktu. Vēlāk notika dažādu sabiedrības slāņu vizītes pāri robežai «ienaidnieka» valstī, taču tas neko nedeva. Vienīgi apstiprināja, cik neproduktīva ir tā sauktā tautas demokrātija, kam nav pa spēkam politisku konfliktu atrisināšana. Tā nepalīdzēja gandrīz miljonam azerbaidžāņu bēgļu. Viņu eksistencei, bet ar citu vārdu nav iespējams apzīmēt tūkstošiem ģimeņu dzīvošanu nožēlojamās būdiņās un dzelzceļa kravas vagonos līdz pat šai dienai, vajadzētu kļūt par pietiekamu pierādījumu dramatiskai humānai krīzei. Tam vajadzētu stimulēt starptautiskos sarunu vedējus risinājuma meklēšanā. Vismaz par vienu lietu beidzot būtu jāvienojas, ka azerbaidžāņu bēgļiem ir jāatgriežas pārējos armēņu okupētajos rajonos, bet par Kalnu Karabahas statusu varētu diskutēt kaut vai otrus 20 gadus. Tas atrisinātu dziļo humāno krīzi, jo ļautu lielam skaitam azerbaidžāņu zemnieku atgriezties tēva mājās.