Tā būtiskākā problēma esošajā likumā un arī piedāvātajā likumprojektā ir jautājumā par Konkurences padomes uzlikto sodu proporcionalitāti jeb atbilstību pārkāpumam. Šobrīd sodu Konkurences padome var uzlikt, rēķinot no pārkāpēja kopējā apgrozījuma, nevis reālā zaudējuma, kas kādam varētu būt radīts.
Kā tas ir Latvijas gāzei, kura taisnību cenšas panākt caur tiesu?
Jā, šis ir spilgts piemērs. Zaudējumi mērāmi dažos simtos tūkstošu, sods - divi miljoni. Neproporcija acīmredzama.
Ja sodu rēķina no kopējā apgrozījuma, tas var nodarīt būtisku kaitējumu uzņēmuma tālākajai darbībai, jo sarūk apgrozāmie līdzekļi. Labi, Latvijas gāzei kā lielam uzņēmumam vēl ir manevru iespējas, bet ne visiem tādas ir.
Tieši tā. Var nākties atlikt investīciju plānus, samazināt ražošanas apjomus.
Jūsu priekšlikumos minēts, ka tirgus dalībnieki ar lielāku apgrozījumu tādējādi tiek arī diskriminēti attiecībā pret tādiem, kam apgrozījums mazs.
Sodam ir jābūt, protams, audzinošam, tādam, kas attur no pārkāpuma izdarīšanas, bet arī samērīgam. Un te svarīgi ņemt vērā arī Eiropas Savienības dalībvalstu pieeju, kur dominē princips, ka sodu nerēķina no apgrozījuma.
Vēl viens aktuāls jautājums ir par dažādu ziņu pieprasīšanu. Skaidrs, ka, izmeklējot pārkāpumu lietas, ir nepieciešams savākt pierādījumus. Taču tam jābūt sabalansētam ar fizisku personu datu neaizskaramību, kas ir konstitucionālas cilvēku tiesības. Es varbūt mazliet vulgarizēšu, bet privātā datorā līdzās darba dokumentiem vai sarakstei var glabāties arī ļoti personiska informācija, kas, piemēram, saistīta ar cilvēka veselības stāvokli vai tml.
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Kārlis Šadurskis šonedēļ pauda asu sašutumu par LTRK iniciatīvām, kas saistītas ar tā sauktajiem ofšoriem. Vai tur bija kas valstij tik bīstams?
Lai valstī spētu risināt tās vajadzības, kas saistītas ar demogrāfisko situāciju, nabadzību, aizsardzību u. tml., ir nepieciešams rast papildu naudas līdzekļus. Aktivitātes, kuras šobrīd iesniegtas valsts budžeta likumu pakā, pamatā vērstas uz to, lai lielāku naudu paņemtu no katra Latvijas iedzīvotāja. Kā zināms, ir notikusi atteikšanās no likumā paredzētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazinājuma, ar ko valsts uz iedzīvotāju rēķina grasās ietaupīt apmēram 60 miljonus. 40 miljonus plāno paņemt no cilvēkiem, kam ir lielās algas. Neviena no aktivitātēm nav vērsta uz to, ko parlaments pats apstiprinājis, proti, panākt Nacionālajā attīstības plānā ierakstīto virsmērķi - ekonomikas izrāvienu. Jo kā gan ekonomikas izrāvienu var veicināt, piemēram, solidaritātes nodoklis vai 37 nozaru, kurās nedrīkst darboties mikrouzņēmumi, saraksta apstiprināšana? Skaidrs, ka tiek meklēti ieņēmumi valstij, bet tādā kā excel tabulas līmeņa domāšanas veidā.
Ko piedāvājat jūs?
Ir virkne priekšlikumu. Viens virziens attiecas uz reversā PVN ieviešanu, tā novēršot nodokļa izkrāpšanas iespējas. Otrs virziens - nerezidentu nodoklis. Mūsu eksperti aprēķinājuši, ka piecos gados tādā ceļā varētu ieņemt vairāk nekā 600 miljonu, kas ir tiešām liela nauda. Tas pamatojams ar to, ka mēs iemācāmies gudrā veidā radīt labvēlīgu vidi tam, lai uzņēmumi vairāk reģistrētos mūsu valstī. Ja šobrīd bankām ir pietiekami liels klientu, kas ir nerezidenti, apjoms, būtu valstiski izdevīgi pārvilināt tos uz Latviju. Tajā brīdī, kad Šadurskis saka, ka tagad parastajam iedzīvotājam nu nāksies par kaut ko tur maksāt, tad man ir pretjautājums: vai, atsakoties no šo 600 miljonu valsts ieņēmumiem, iedzīvotāju maksājumi kaut kādā veidā kļūtu mazāki?
Izklausās absurdi...
Tāpēc, ka šie noraidījumi no politiķa puses ir klaja demagoģija. Skaidrs, ka jautājums ir ļoti komplicēts. Bet tas dīvainākais, ka mēs redzam deputāta noraidošo attieksmi, pat neiedziļinoties šajā tēmā. Mēs sakām, ka šeit ir potenciāls valstij tikt pie papildu naudas, esam gatavi ieguldīt savus resursus, lai šo tēmu attīstītu. Ja Šadurskim šķiet, ka naudas jau tā ir gana, nesaprotu, kāpēc jāceļ nodokļi.
Sadzird vārdu «nerezidenti» un a priori uztver, ka te varētu būt kas negodīgs, tāpēc pat necenšas iedziļināties?
Tieši tā! Apakškomisijas sēdē izskanēja stāsts par to, ka nerezidenti var būt saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Bet patiesībā jau šobrīd kredītiestādes strādā ar nerezidentiem un bankām jau šobrīd ir pienākums nodrošināt, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, terorisma finansēšanu un tamlīdzīgi. Līdz ar to riski no mūsu priekšlikuma ieviešanas nepalielinās, mainās vien tas, vai spējam no šiem uzņēmējiem iekasēt vairāk naudas vai ne.
Eiropas Komisija to atļautu?
Arī no deputātiem ir izskanējis, ka nav skaidrs, vai mēs tā varam darīt, vai ne. Bet kas liedz pajautāt?! Bažas, kā gan mēs izskatīsimies, ja paprasīsim. Ja mēs paskatāmies, cik reižu valsts atbalsta pasākumus prasījušas dažādas Eiropas Savienības valstis, redzams, ka Latvija šajā sarakstā ir pēdējā vietā - mēs esam tikai sešas reizes vērsušies Eiropas Komisijā, kamēr, piemēram, Vācija, ja nemaldos, - 56 reizes. Un te izpaužas tāda kā kalpu vai no padomju laikiem mantota domāšana - ko par mums teiks Maskavā, Briselē vai vēl kaut kur, ja ko pavaicāsim. Līdz ar to neizmantojam tās iespējas, kas varētu būt. Un sekas tam - dzīvojam tādā dzīves līmenī, kāds nu mums ir, redzam, ka joprojām katru dienu cilvēki brauc prom no Latvijas. Un aizbrauc jau tieši tā zemā dzīveslīmeņa dēļ.
Bet no konteksta saprotams, ka viens politiķis uzņēmējus atkal pasniedz kā sliktos...
Patīk jau Šadurskim pretnostatīt uzņēmējus parastajiem Latvijas iedzīvotājiem. Bet patiesībā stāsts jau ir par pašu Latvijas iedzīvotāju interesēm. Jo no kurienes tad tā naudiņa valsts budžetā nāk, ja ne no uzņēmēju nodokļos nomaksātā? Jāapzinās - jo uzņēmēju būs vairāk, jo viņi vairāk saražos, eksportēs, jo lielāks ieguvums būs arī katram Latvijas iedzīvotājam. Tagad mēs redzam problēmas ar finansējuma trūkumu ļoti daudzās jomās. Kāpēc tas tā ir? Jo uzņēmēji nespēj tik daudz valstij samaksāt. Un tā patiešām ir politiķu atbildība - paši nevar izdomāt, kādā veidā panākt tautsaimniecības izaugsmi un ekonomisko izrāvienu, kas ļautu arī valsts budžetā caur nodokļiem vairāk iegūt līdzekļus nabadzības mazināšanai un visām citām svarīgām vajadzībām, bet, kad nāk bizness ar gatavību ieguldīt savus resursus priekšlikumu izstrādei šajā virzienā, to sagaida ar noraidījumu. Uzreiz ir aizdomas, uzreiz demagoģija, bail slikti izskatīties Eiropas Komisijas priekšā. Un vecā Eiropa, būdama drošāka, mūs arī šajā brīdī apspēlē, kamēr gribam vien smuki izskatīties.