Latvijā klaburčūsku nav
Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas dienesta darbinieks Māris Lielkalns stāsta: «Latvijā sastopamas vien trīs čūsku sugas - odze ar izteiktu rombu rindu uz muguras (melnajai odzei gan tādas nav), zalktis ar diviem spilgti dzelteniem plankumiem pie pakauša un gludenā čūska. Par pēdējo pat nevar teikt, ka tā «sastopama», jo gludenā čūska ierakstīta Sarkanajā grāmatā, un, kā smejies, ja cilvēkam iekostu šī čūska, viņš varētu kļūt par dienas varoni! Gribat sastapt gludeno, kātojiet uz Slīteres rezervātu vai Ādažu poligonu, varbūt palaimēsies to ieraudzīt! Bet skaistā rūsas krāsā mirdzošā glodene jeb kaparčūska būtībā ir ķirzaka čūskas ādā.»
Visām čūskām ir daudz smalku zobiņu, un aizkaitinātas vai iztraucētas tās visas kož, bet tikai odze spējīga cilvēka ķermenī iešļākt indes devu. Taču tai nav kobras indes spēka, un sava prieka pēc nekož neviena čūska. Māris smej: «Sargies pats, un Dievs tevi sargās, ejot mežā, uzvelc kājās vilnas zeķes un zābakus, jo parasti čūskas kož kājas potītes augstumā. Negrābsties gar akmeņu vai sakārņu krāvumiem, ogas lasot, padimdini zemi ar kājām. Čūskas ir kurlas, bet tās uztvers zemes vibrāciju un pazudīs, pirms pagūsi tās ieraudzīt.»
Ja čūska lauku mājās
Cilvēki tagad nereti iegādājas mājas pie ūdeņiem - tur dzīvos zalkši, vai priežu mežu ielokā - tur labprāt mitinās odzes un glodenes. Vārdoti ūdeņi un buramvārdi pret čūskām nepalīdzēs. Būs jāpastrādā, attīrot apkārtni. Māris teic, ka pirmais, kas jāizdara jaunajā vietā, - jāizcērt vecie krūmāji, avenāji un kazenāji, jānovāc dēļu un akmeņu krāvumi, komposta kaudze var kalpot kā zalkšu inkubators. Čūskām nepatīk īsi nopļauta zāle - ne tajā īsti dzīvot, ne paslēpties. Jums būs ļoti paveicies, ja mājas korē ligzdu iekārtos svēteļu ģimene - tie, tāpat kā retumis Latvijā sastopamais čūskērglis, ir lielākie rāpuļu ienaidnieki. Ja esat izveicīgi, čūsku var mēģināt noķert kādā tauriņu ķeramajā ķeselē un aizgādāt pāris kilometru projām no mājas, bet jāatceras, ka laba vieta ilgi tukša nepaliek. Māris pārliecināts: «Čūskām ir sava vieta dabā, bez tām dzīve būtu daudz garlaicīgāka.»
Ja tomēr iekož
Kam negadās? Arī iztraucēta, stūrī iedzīta un nokaitināta čūska var «palaist zobus». Galvenais - nekrist panikā. Odze nav kobra! Ja būs iekodis zalktis, var parādīties sāpes un apsārtums, kas pāries pats no sevis. Taču parasti cilvēks ir nobijies un nevar pateikt, kāda čūska iekodusi, tāpēc drošāk ir taujāt pēc mediķu palīdzības. Odzes koduma vietā būs redzamas divas lielākas un divas mazākas brūcītes. Dažiem cilvēkiem odzes kodums var radīt smagu alerģisku reakciju, sirdsdarbības traucējumus, elpas trūkumu, mēles un rīkles pietūkumu, sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Tādos gadījumos atcerieties Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izsaukuma tālruni 113. Jūsu rīcībā ir vēl vismaz trīs stundas līdz mediķu palīdzības sniegšanai. Līdz tam ieteicams cietušo nekustināt, koduma vietu var pacelt augstāk un uzlikt uz tās aukstu kompresi. Dodiet sakostajam daudz dzert, nelietojiet nekādus medikamentus. Nevajag berzēt sakosto ķermeņa daļu. Nekādā gadījumā nedrīkst likt žņaugus, mēģināt izsūkt indi ar muti, griezt vai piededzināt.
Kāds tautas ticējums skan šādi: lai čūskas nerādītos, mežā ieejot, jāsaka: «Labu dienu, visi meža kukainīši!» Varbūt pamēģināsim?