Vai Oļegs Znaroks joprojām izmanto nestandarta metodes komandas noskaņošanai? Savulaik Rīgā strādājot ar junioriem, viņš ekrānā rādīja, cik nopietni spēlēm gatavojas Dienvidāfrikas regbija izlase. Maskavas Dinamo ģērbtuvē viņš ienesa ķiveres ar režģiem - lai spēlētāji pielaikojot, ja baidoties no pretiniekiem.
Tas nav nekas jauns. Šo metodi daudzi izmanto. Kad spēlēju Šveicē, arī tur Dienvidāfrikas regbistu video skatījāmies. Pēc Oļega iniciatīvas to izmantojām MVD komandā. Par maskām es viņam ieteicu, jo šādi rīkojas treneri Kanādā. Krievijas izlasē neko tādu nedarām. Ja nepieciešams, ar spēlētājiem parunājam stingrāk. Piemēram, skarbāki vārdi pirmajā pārtraukumā spēlē ar Kazahstānu Oļegam bija jāsaka Viktoram Tihonovam. Viņš izslidoja vienatnē pret vārtsargu un meklēja vēl iespēju piespēlēt. Ja ir laba izdevība pašam, to nedrīkst laist garām.
Krievijā tā laikam ir normāla prakse - kad situācija prasa, ir arī jāuzbļauj?
Viņi pie tā ir pieraduši, tāpēc šādu pieeju arī akceptē. Varbūt tā arī pietrūka Biļaļetdinovam (iepriekšējais Krievijas izlases galvenais treneris - aut.). Cik mēs uzzinājām, viņš nekad neko skarbāku neesot teicis. Kā savulaik teica Vladimirs Jurzinovs (Rīgas Dinamo trenēja astoņdesmitajos gados - aut.), komandā vienmēr ir jāmeklē konflikts. Nedrīkst visu laiku viss būt gludi un labi. Kaut kas pat mākslīgi ir jārada, lai spēlētāji nezaudētu koncentrēšanos.
Vai tāpēc jau nometnes sākumā par disciplīnas pārkāpumu atskaitījāt aizsargu Jevgeņiju Rjasenski?
Tajā gadījumā mēs citādi nemaz nevarējām rīkoties. Mums bija jādodas izbraukumā, bet viņš neieradās uz rīta treniņu, lai gan pirms tam visiem jau bija jābūt viesnīcā. Mēs nospriedām - ja šo gadījumu palaidīsim garām, tad pēc tam komandu nesavāksim. Spēlētājiem vajadzēja likt saprast, ka viņi ir atbraukuši uz izlasi, kur būs smagi jāstrādā, nevis uz izklaidi. Sagatavošanās posmā paveicām smagu darbu, nekad iepriekš izlase tā nebija strādājusi. Viens uz nometni atbrauca no Kubas, cits atkal - no Turcijas iesauļojies. Daudzi divas nedēļas nebija pat slidojuši. Pirmajā sagatavošanās posmā bija trīs treniņi dienā, lai spēlētāji atgūtu kondīciju.
Atšķirībā no Latvijas valstsvienības šoreiz darbs Krievijas izlasē laikam tik tiešām bija jāsāk no nulles, jo lielu daļu spēlētāju nezinājāt...
Personiski es nevienu nepazinu. Viss notika tik ātri un negaidīti... Divu dienu laikā mums vajadzēja iesniegt sarakstu ar spēlētājiem, kurus aicināsim uz treniņnometni. Visu nakti sēdējām un spriedām. Izvēlē balstījāmies arī uz to, kuri varētu būt Krievijas hokeja nākotne. Parēķinājām, ka Minskā mums ir divpadsmit spēlētāju, kuri pirmo gadu spēlē pasaules čempionātā.
Vai tiešām kļūšana par Krievijas izlases treneriem jums abiem ar Oļegu bija negaidīts solis? Par to runāja jau ilgāku laiku, bet tagad saki, ka sastāvu atlasījāt uz karstām pēdām?
Nekad jau negribas kaut ko darīt, kamēr nav pilnīgas skaidrības. Teikšu atklāti, ka man arī tagad vēl nav līguma. Oļegs ir vienojies un parakstījis līgumu uz četriem gadiem, bet mēs - visi pārējie, kas ir izlasē, - pagaidām dzīvojam neziņā. Cerams, ka tā ir pagaidu situācija, kamēr viss noregulēsies.
Cik lielas iespējas jums ir dotas eksperimentēt ar sastāvu?
Pagaidām spiedienu no augšas neesam izjutuši. Šis jautājums gan ir jāadresē Oļegam. Krievijas komandai pēdējie divi lielie turnīri nav bijuši veiksmīgi, lai gan tika mēģināts sapulcināt iespējami labākos sastāvus. Mūsu komandas vidējais vecums ir 26 gadi. Tas nozīmē, ka četru gadu laikā visiem ir iespēja progresēt.
Pieredzējušais vācu žurnālists Antons Valdmanis izteicās, ka pēc Aleksandra Ovečkina atbraukšanas Krievijas izlase esot mainījusies un sākusi spēlēt aktīvāku hokeju…
Tā ir, mēs cenšamies mainīt spēles stilu. Biļaļetdinovs iegrožoja aizsargus un neļāva viņiem pieslēgties uzbrukumam, bet mēs tieši pretēji - sakām, ka uzbrucējiem ir jāpalīdz. Tajā pašā laikā mēs piekodinām, ka ir jāpaspēj atpakaļ un ka nedrīkst no pretinieku aizvārtes dot piespēles pa centru, pēc kurām var sekot pretuzbrukums. Paskaties, kā amerikāņi spēlē! Ja viņi presingo, tad visi pieci pretinieku zonā spēlē aktīvi. Lai šādi spēlētu, ir nepieciešama laba fiziskā kondīcija.
Tas ir Maskavas Dinamo spēles stils?
Tā arī var teikt. Kāpēc lai mēs tagad izdomātu kaut ko jaunu, ja četru gadu garumā Dinamo piekoptā spēles maniere ir devusi rezultātu. Četrus gadus pēc kārtas regulārajā čempionātā esam bijuši pirmajā vai otrajā vietā. Šīs sezonas zaudējumam Gagarina kausa izcīņā Jaroslavļas Lokomotiv bija dažas blakus lietas.
Kas tieši?
Gatavojoties pēdējām divām spēlēm, pieļāvām organizatoriskas kļūdas. Izlēmām lidot pēc spēles projām, bet ievilkās pagarinājums, un tikai no rīta bijām pie vietas. Tas varbūt nebija primārais iemesls, bet arī iespaidoja rezultātu. Lokomotiv izpildījumā gan es redzēju mūsu komandu pirmajā gadā. Visiem dega acis, visi gribēja sevi apliecināt.
Krievijas izlasē vēl nav īstas skaidrības, bet vai Maskavas Dinamo esi oficiāli apstiprināts par galveno treneri?
Tas ir jāprasa vadībai. Paziņots mums ir, bet viss notika tik ātri... Sezona beidzās, un pārslēdzāmies uz darbu izlasē. Paredzams, ka uz Minsku atlidos Dinamo kluba prezidents Arkādijs Rotenbergs, lai pārrunātu kluba lietas.
Krievijas izlasē tagad strādā arī Maskavas Dinamo apkalpojošais personāls, tai skaitā speciālisti no Latvijas. Nav vēl teikts, ka izlasē izveidojusies Latvijas mafija?
Nav gan (smejas). Manuprāt, tas ir tikai normāli, ja turpinām strādāt ar cilvēkiem, kurus labi pazīstam. Par fizisko sagatavotību rūpējas Jurijs Ždanovs, par ekipējumu - Aleksandrs Šiškovičs, viens no masieriem ir Boriss Lavrenovs. Nometnē Borja bija, bet uz Minsku neatbrauca, jo čempionātā strādā trīs no pieciem masieriem.
Pirmoreiz būsi galvenais treneris. Maskavas Dinamo spēles stils mainīsies?
Protams, gribas kaut ko mainīt. Būs jauni akcenti niansēs, bet shēmas jau paliks tās pašas. Kad pienāks laiks strādāt, tad arī konkrētāk skatīšos, ko pilnveidot.
Izskanējusi informācija, ka viens no taviem palīgiem varētu būt pašreizējais Rīgas Dinamo galvenā trenera palīgs Viktors Ignatjevs. Pats Viktors saka, neesot dūmu bez uguns…
Man jau arī ir jāmeklē savs cilvēks, kuram es varu uzticēties. Izvēlēties nepazīstamu cilvēku, nezinot, ko viņš var un ko nevar…Viktors pats ir spēlējis un strādājis Rīgas Dinamo.
Patlaban viss ir sarunu procesā?
Jā, un es domāju, ka tas būtu viens no labākajiem variantiem.
Oļegs Znaroks turpmāk būs konsultants?
Tā ir runāts, ka viņš paliek klubā konsultanta statusā. Skatīsies, kā viss notiks. Visu līdz sīkumiem es arī nezinu.
Pēc kura iniciatīvas tika parakstīts Kaspars Daugaviņš?
Es redzēju, kā viņš spēlē Šveicē. Kad man iedeva ārzemnieku spēlētāju kandidātu sarakstu, tajā bija arī Daugaviņš. Kad prasīja manas domas, es teicu, ka viņu labprāt ņemtu. Es zinu, ko viņš var un kāds ir arī sliktā kondīcijā. Viņš ir jātur grožos, jo mēdz būt ļoti emocionāls. Ārzemniekam Krievijā ir jāspēlē vienā stabilā līmenī. No pašreiz spēlējošajiem Latvijas spēlētājiem viņš ir viens no agresīvākajiem, kurš, līdzīgi kā Mārtiņš Karsums, var pacīnīties vārtu priekšā.
Maskavas Dinamo redzeslokā ir vēl kāds Latvijas hokejists?
Uz nākamo sezonu mums piecas ārzemnieku kvotas ir aizpildītas. No Rīgas Dinamo parakstījām Metu Robinsonu, mums paliek Janne Jalasvāra un Filips Novāks, vēl būs Karsums un Daugaviņš.
Pirms gada tev līgumu piedāvāja Rīgas Dinamo. Atteikumu pamatoji ar to, ka nevari pamest Maskavas Dinamo, kas deva iespējas karjeras izaugsmei. No šodienas skatpunkta šāds lēmums laikam bija pareizs...
Tas nebūtu bijis godīgi no manas puses, ja pēc Gagarina kausa izcīnīšanas es būtu pateicis - viss, es aizeju. Ar šo kolektīvu es tomēr tik ilgu laiku esmu bijis kopā. Līdzīgas situācijas jau ir katru gadu, kad no malas tiek izteikti piedāvājumi.
Turpini palīdzēt Latvijas jaunajiem hokejistiem nokļūt Šveices klubos?
Cik tad sanāks - laikam pieci ar manu palīdzību ir nokļuvuši Šveicē. Pirmais bija Ronalds Ķēniņš, vēl ir vārtsargs Ivars Punnenovs, uzbrucēji Toms Andersons, Mārtiņš Mežulis un Marks Lazarevs. Ik pa laikam man no bijušā Šveices kluba uzzvana un apvaicājas par latviešiem, jo visi, kuri ir aizbraukuši, ir atraduši sev vietu un nodrošinājuši hokeja nākotni. Normundam (Rīgas Dinamo ģenerālmenedžerim Sējējam - aut.) aug dvīņi. Ar viņu jau ir bijusi saruna. Man patīk, ka mūsu spēlētāji Šveicē maina savu domāšanu. Atceros, kā Ķēniņš atbrauca uz Šveici. Viņam galvā bija tikai hokejs. Kluba vadība to ātri pamanīja un norādīja uz citām vērtībām, ka vispirms tiks prasīta disciplīna, plašāka dzīves uztvere un arī mācības.
Pēc sezonas beigām laiku pavadi pie ģimenes Šveicē?
Jā, vecākajai meitai Anetei jau ir 23 gadi, un viņa studē arhitektūru. Jaunākajai meitai Laurai ir 12 gadu. Viņa mācās skolā. Izglītības ziņā Šveicē ir lielākas iespējas. Kamēr es varu ģimenei nodrošināt tur dzīvošanu, tikmēr būsim Šveicē, bet es jau nesaku, ka nekad neatgriezīšos Latvijā. Atvaļinājumā parasti cenšamies atbraukt uz Rīgu.