Reizēm gadās tā, ka masu mediji rada tādu kā savu realitāti, kura patērētājam piedāvā jau sagatavotus domas rāmjus un visai ierobežotas izvēles iespējas. Nevienam nešķiet savādi, ka atļauja par militāro intervenci Sīrijā parlamentiem tiek jautāta vēl pirms ANO ķīmisko ieroču ekspertu slēdziena, kaut pagaidām šāds lēmums var tikt balstīts tikai uz intuīciju vai politisku pārliecību.
Kas notiks situācijā, ja ASV Kongress jau būs devis zaļo gaismu uzbrukumam, bet ANO eksperti tomēr nespēs pierādīt, ka ķīmiskos ieročus izmantojusi Asada armija? Visdrīzāk tas jau būs vienalga. Arvien biežāk medijos kā galvenais nosacījums attaisnotam uzbrukumam tiek minēta aizliegto ieroču izmantošana kā tāda, vairs pat īsti nepieminot Asada vārdu. Virsraksts «Obama nešaubās, ka Sīrijā tikuši lietoti ķīmiskie ieroči» neko jaunu nepavēsta, un tomēr tas sevī ietver zināmu nosacījumu maiņu. Te savdabīgi saplūst tas, vai ir izšķiroši, ka tieši Asada režīms izmantojis ķīmiskos ieročus, vai tomēr pietiek jau ar to, ka tie Sīrijā vispār tikuši lietoti.
Interesantas spekulācijas ir novērojamas arī par to, kāpēc Baraks Obama vispār nolēmis jautāt Kongresa piekrišanu, lai militāri vērstos pret Asada režīmu. Tas patiesi izskatās savdabīgi. No vienas puses, ASV prezidentam šī atļauja nemaz nav nepieciešama. No otras puses, ja Kongress Obamas aicinājumu noraidīs, viņš riskē izskatīties nepārliecinoši. «Šāds notikumu pavērsiens prezidentam būtu pat katastrofāls, uz spēles tiek likta kopējā Obamas administrācijas Tuvo Austrumu stratēģija,» tā raksta vācu žurnāls der Spiegel.
Kamēr medijos plaši tiek atspoguļots, kā Obama vāc senatoru balsis un kādas būtu sekas, ja rezolūcija netiktu apstiprināta, neviens tā īsti nav pievērsies pašam dokumenta tekstam. Visi pēc būtības it kā zina, par ko tajā ir runa. Tomēr vai ir iespējams, ka tajā slēpjas vairāk, kā tikai atļauja uzbrukt Sīrijas armijas pozīcijām?
Viens no tiem, kas rezolūciju apskatījis tuvāk, ir Hārvarda universitātes tiesību zinātņu profesors Džeks Goldsmits. Viņš ir uzgājis tajā vairākus aizdomīgi brīvi formulētus paragrāfus un uzskata, ka dokumentā noteiktā autorizācija militāriem uzbrukumiem pret Sīrijas masu iznīcināšanas ieročiem ir definēta pārāk plaši. Tajā nav iekļauti nekādi mērķu izvēles ierobežojumi. Goldsmits secina, ka tādējādi rezolūcija pieļauj arī militārus uzbrukumus objektiem citās valstīs, ja var tikt pierādīta to formāla saikne ar Sīrijas masu iznīcināšanas ieročiem. Kā tuvākos kandidātus šādai saiknei profesors min Irānu un Hezbollah.
Tas ir nesaprotami, ka šādas detaļas, likumsakarības un paviršības atkal tiek palaistas garām. Kongress dos zaļo gaismu, Sīrijā tiks atrasti vajadzīgie ieroči, bet pretrunas kā vienmēr atklāsies pēc kādiem desmit gadiem.