Uzmanību piesaista līdzība starp Krievijas valdības atbalstīto terorisma apkarošanas likumprojektu, kas paredz iespēju ieviest ierobežojumus valsts pilsoņiem izbraukt uz ārzemēm, un mūsu pašu Iekšlietu ministrijā tapušo Nacionālās drošības likuma grozījumu projektu, kas izceļošanas aizliegumu ļauj piemērot ne tikai pilsoņiem, bet arī nepilsoņiem vai personām, kurām Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss. Abi dokumenti tiek virzīti pieņemšanai aptuveni vienā laikā, abi gana asi kritizēti no pārvietošanās brīvības aizstāvju puses, abos gadījumos bažas raisa arī subjektīvā faktora loma aizlieguma ieviešanā - pamatojumos figurē tādas frāzes kā, piemēram, «uz aizdomu pamata», «pastāv iespēja», «var apdraudēt valsts drošību», konkrēti Latvijas likumprojektā paredzēts, ka gala lēmumu par personas izceļošanas aizliegumu pieņems ministrs, kas ir politiska figūra. Un tomēr, tā kā runa ir par centieniem mazināt terorismu, tātad risināt globālu šābrīža problēmu, principiāliem iebildumiem it kā nevajadzētu būt, tāpat kā īsti nevietā šajā gadījumā būtu sākt pārmest iniciatīvu kopēšanu no daudz kritizētā austrumu kaimiņa. Protams, ja vien normas gala redakcijā tiek pieņemtas tādas, lai cīņas pret terorismu piesegā nevarētu notikt izrēķināšanās ar personām, kas no terorisma visai tālas, bet valsts varai vai ministra pārstāvētajai partijai netīkamas, piemēram, savas brīvdomības dēļ.
Tiesa, uz šo tēmu var paraudzīties arī no cita skatpunkta - varbūt radikāli noskaņotām personām drīzāk liegt ieceļot, nevis izceļot? Ja brauc kur pakarot, tad tur arī paliec, necenties ievazāt citur «uzlādētas» agresijas sērgu mūsmājās. Kā to labi redzam no Lindermana piemēra, kura atgriešanos Latvijā no Krievijas pēc vairāku gadu pūlēm panāca... mūsu drošības iestādes. Un, ja esi ar savu rīcību nodarījis kaitējumu kādai valstij, kā to, piemēram, var attiecināt uz Ukrainā nesen karojušo Benesu Aijo, daudz loģiskāk būtu, ja ne mēs, bet cietusī valsts par to sauktu pie atbildības.
Vēl viens aspekts ir šāda - izceļošanas - lieguma īstenošana. Īpaši, ja dzīvojam atvērto robežu apstākļos, ar to domājot ne tikai Šengenas zonu, kuras plašumos pazūd liela daļa Latvijā nelegāli ieceļojušo, bet arī likumpārkāpēju visai plašās iespējas izmukt uz austrumu pusi. Piemēru, ka arī tā notiek, netrūkst. Kaut vai atceroties pērno incidentu Ādažos, pēc kura viens no dalībniekiem šādi patvērās no mūsu varasiestādēm. Tātad, ja kāds būtu izsludināts par Latvijā sodāmu un tomēr iebrauktu, to drīzāk būtu iespēja saukt pie atbildības nekā to, kura pēdas, par spīti liegumam, var izzust mūsu varas iestādēm neaizsniedzamā virzienā.