O. Vilciņš aktīvi darbojies Kārsavas amatierteātrī, un draugi par viņu saka - bieži vien bija izrādes nagla. Līdz varētu doties izdienas pensijā, Oskaram bija palikuši tikai četri mēneši.
Ar naudu neaizstāsi
«Es nezinu, kāds viņš bija citiem, man viņš bija ļoti labs. Viņš man vienmēr teica - mammu, es tevi ļoti mīlu. Tāpat kā jūs visi savai mammai,» klusa un apjukusi ir R. Vilciņa. Runājot par dēlu, viņai ik brīdi nākas noslaucīt acīs sariesušās asaras. Par valsts solīto 50 000 latu kompensāciju tikai atmet - ar naudu cilvēku neaizstāsi.
Māte atzīst, ka Oskars nebija ģimenes cilvēks, tomēr draugu gan bijis daudz: «Lustīgs jau viņš bija, kas tiesa, tas tiesa.» To apstiprina arī Kārsavas kultūras nama vadītāja Ināra Rasima, kura O. Vilciņu pazina 20 gadu. Viņš bijis cilvēks ar plašu sirdi un plašu vērienu, bet arī par radiem neaizmirsis - pats savām rokām nobalsinājis mātes mājiņu.
Līdzās 20 gadu dienestam robežsardzē Oskars brīvo laiku pavadījis vietējā amatieru teātrī. Vēl būdams 22 gadus vecs dīdžejs, viņš iesaistījies Kārsavas kultūras nama dzīvē. «Mēs pārsvarā spēlējam latgaliski, un tas viņam ļoti patika, jo viņš bija liels Latgales patriots,» stāsta kultūras nama vadītāja. Teātrī pēc pirmā plāna lomām Oskars nav tiecies, toties raksturlomās bijis ļoti meistarīgs.
Pēdējā loma, kurā viņš šogad paguva iejusties, bija uzvedumā Sievasmātes senču laiki. Oskars tēloja mušmiru uzlējumu sadzērušos puisi, kurš, pagrābis rokā koka zaru, trenkā vāciešus. «Toreiz vēl pateica - lieciet šito «automātu» man zārkā līdzi - tāds melnais humors bija. Toreiz teicu - labi, kad tu pēc simtās izrādes būsi pensijā, ieliksim arī. Ielikām tagad,» nopūšas I. Rasima.
«Viņš spēlēja ar sirdi un dvēseli,» saka arī amatierteātra aktieris, Kārsavas vidusskolas direktors Edgars Puksts. «Cilvēks ar mūsu pusei raksturīgu kārtīgu humora izjūtu un, teiksim tā, milzīgu dzīvotgribu. Patika, kā viņš vienreiz Inārai teica: iedod taču man kādreiz kādu pozitīvo lomu, citādi man visu laiku tikai «plenči» jāspēlē,» pasmaida E. Puksts. Kaut par darbu brīvajā laikā Oskars neesot daudz runājis, E. Puksts piebilst, ka viņš bija cilvēks, kurš pieredzējis ļoti daudz - ne velti jau 40 gados bija pamatīgi nosirmojis.
Tādi paši Latgales puiši
Oskars visus dienesta gadus pavadījis Ludzas pārvaldē. Pēdējā dienesta vieta bija Krivandas robežapsardzības nodaļa. «Viņš ar visu sirdi bija patriots - arī barikādēs piedalījās. Mani puikas bija vēl maziņi, trīcēja un drebēja, kad atgriezās, bet Oskars gāja ar tādu lepnumu - es biju barikādēs,» uzsvaram paceldama balsi, stāsta I. Rasima.
E. Puksts savukārt piebilst - viņam sirdī ļoti ieķēries VRS priekšnieka Normunda Garbara sēru runā teiktais: «Stāv Latgales puiši un meitenes uz robežas, pildot pienākumus. Satiek viņi tieši tādus pašus Latgales puišus un meitas. Pat pazīstamus - padomājiet par to!»
Ne tajā maiņā
Liktenīgajā piektdienā robežsarga mamma R. Vilciņa sākumā saņēma ziņas, ka viņas dēls ir sašauts, bet jau stundu vēlāk - Oskars ir miris. «Tas ir drausmīgs trieciens. Es gaidu, ka viņš atbrauks no darba, un tad jau ir skaidrs, ka nekad vairs neatbrauks.» Mammai par notikušo skaidrots, ka tas ir nelaimes gadījums. Tomēr robežsardzes oficiālo pārstāvju nerunības dēļ Kārsavā izplatījušās ļoti dažādas versijas par to, kā viss patiesībā noticis.
Piemēram, kontrabandisti jau esot gaidīti, no Rīgas pat atbraukusi specvienība, un nomaldījušos lodi raidījis esot tieši specvienības robežsargs. Turklāt kontrabandisti speciāli ģērbjoties robežsargu formām līdzīgos apģērbos, lai būtu mežā grūtāk pamanāmi un vieglāk sajaucami ar robežsargiem, tādā veidā mēģina nodrošināties pret lodēm. Dīvaini gan esot tas, ka parasti šaušana notiek vai nu gaisā, lai brīdinātu, vai pa kājām, lai apturētu, bet Oskaram trāpīts mugurā.
Jāpiebilst, ka cigarešu kontrabanda Austrumlatvijā ir liela problēma, jo turpat aiz robežas tās pavisam lēti nopērkamas legāli. Likumsargi ik nedēļas ziņo par kārtējo aizturēto kontrabandas kravu, bet Latgalē nelegālās cigaretes tāpat atrodamas bez piepūles.
«Protams, ir visādi varianti, versijas, bet nezinu, vai Oskars būtu tas, kas kādam traucējis,» prāto I. Rasima. Janvārī O. Vilciņš būtu varējis doties izdienas pensijā. «Oskaru pazinu jau vairāk nekā 20 gadu un pazinu viņu tā, ka būtu jutusi, ja viņš būtu satraukts. Tieši tajā dienā viņam zvanīju, viņš bija ļoti mierīgs. Citreiz arī bija teicis, ka liels satraukums, ka robežsardze sacelta kājās. Šoreiz tā nebija,» atceras I. Rasima. Viņa arī zina stāstīt, ka Oskaram todien uz robežas nemaz nebija jābūt - viņa maiņa bija beigusies, bet viņš piekritis nostrādāt vēl vienu, lai pēc tam dabūtu vairāk brīvdienu.
VRS pārstāve Jevgēnija Pozņaka tomēr Dienai atteicās apstiprināt versiju par specvienības klātbūtni, uzsvērdama, ka viņas rīcībā nav šādas informācijas. VRS ir ļoti nerunīga arī par citiem notikušā apstākļiem - neatklāj, kāds bija aizturēto kontrabandas cigarešu daudzums, kāds drošības līdzeklis piemērots aizturētajiem. Papildu informācija tikšot sniegta tikai, kad būs noslēgusies izmeklēšana.