Peters Sūlbergs ir ne tikai braucējs, bet arī tēvs un treneris vienlaicīgi…
Jā, tā sanāk, bet Uliveram pašam ir jāatrod savs ceļš. Es viņam varu izpalīdzēt ar nelielu padomu, konkrētām detaļām. Es izbaudu trenera lomu, taču pagaidām es vēl koncentrējos uz paša sniegumu - man joprojām patīk startēt sacīkstēs. Turklāt stāvēt trases malā ir daudz grūtāk nekā būt pašam trasē. Vismaz man atrasties mašīnā un sacīkstē sagādā krietni mazāk stresa nekā vērot dēlu trasē.
No malas izskatās, ka rallijkrosa dzīvi izbaudi daudz vairāk nekā ralliju?
Nē, nē, nē, es ralliju izbaudu vismaz tikpat daudz, ja ne vairāk. Tās vienkārši ir pavisam cita tipa sacīkstes. Rallijs man joprojām ir ļoti tuvs. Taču galvenais ir pati braukšana - kamēr mani tas aizrauj un kamēr var braukt ar pilnu gāzi grīdā, viss ir kārtībā.
Bet kā ir ar atmosfēru? Rallijkrosā viss notiek intensīvāk un nepārtraukti esi skatītāju ielenkumā?
Jā, tā ir rallijkrosa lieliskākā daļa. Uzreiz pēc finiša es esmu pie skatītājiem un varu nosvinēt. Turklāt uzreiz visiem redzami arī rezultāti, kas ir svarīgi.
Kā ir ar kontakta cīņu? Rallijā tās nebija - vai šeit esi pieradis pie grūstīšanās uzreiz no starta līnijas?
Es cenšos no tā visa izvairīties, un tas bieži pasargā. Arī Reinis [Nitišs] cenšas neiejaukties kontakta cīņās, un viņš tiešām pilotē mašīnu ļoti gudri. Taču dažiem braucējiem čempionātā bieži vien pilnībā aizveras… (Smejas.) Es teiktu, ka šajā sezonā ar grūstīšanos un avārijām nav tik slikti, kā bija pērn.
Kādēļ šķiet, ka šogad ir labāk?
Domāju, ka mums diezgan ievērojami ir audzis braucēju līmenis, kā arī izpratne par pašu sportu, jo tagad visi sāk saprast, ka svarīgāk ir tikt līdz finišam katrā no četriem kvalifikācijas braucieniem. Šeit nav vajadzīgs uzņemties lieku risku. To ir sapratuši visi, un situācija ir uzlabojusies.
Itin bieži slavējoši izsakies par Reini, bet kā viņam trūkst, lai nokļūtu pašā virsotnē un tur noturētos?
Viņam vairāk jāuzbrūk. Viņš ir ļoti gudrs braucējs, un viņa braukšanas stils ir ārkārtīgi rāms, prātīgs un plūstošs. Pateicoties tam, pagājušā gadā viņam izdevās lieliska sezona. Taču tagad viņam jāsāk vairāk uzbrukt un jāatrod galējās robežas. Pašā augstākajā līmenī nepietiek ar prātīgu braukšanu, jo nereti ir jāatrod pēdējie pieci procenti, kas var kļūt izšķiroši.
Tātad viņam jākļūst agresīvākam trasē?
Jā, bet vairāk tieši sava braukšanas stila ietvaros.
Agresīvāks pilotēšanas stils noteikti ir arī vairāk pamanāms, un skatītāji to izbauda…
Nenoliedzami, taču galvenais ieguvums šajā ziņā ir apļa laiks, nevis papildu fani. Ja no katra apļa jāizceļ papildu pussekunde, nākas uzbrukt katrā līkumā, un tas uzreiz ir redzams braukšanas stilā. Mēs to tūlīt varētu izmēģināt trasē. Reini! (Sūlbergs pieaicina Reini Nitišu.) Tu tagad dodies trasē un brauc tā, kā parasti, bet pēc tam es tev izstāstīšu, kā izmēģināt kaut ko nedaudz atšķirīgu.
Reinis Nitišs. Tu domā ar mašīnas regulējumiem?
P. S. Nē, tikai ar pašu pilotēšanas stilu. Es redzēju, kā tu brauc, un tas bija lieliski, bet mēs pamēģināsim ko nedaudz atšķirīgu un salīdzināsim apļa laikus. Tev tikai jādara tas, ko es tev likšu, jo pāris vietās tev jāuzbrūk līkumam krietni agresīvāk.
R. N. Labi, nekādu problēmu!
Sūlbergu ģimene šobrīd ir pilnībā koncentrējusies uz sacīkstēm. Turklāt sacensībās startē ne tikai tēvs Peters, bet arī dēls Ulivers. Kā ir visu laiku dzīvot uz riteņiem? Kad pēdējo reizi esat pavadījuši mājās vairākas dienas?
Es neesmu pilnvērtīgi bijis mājās jau trīs mēnešus, bet es par to īpaši daudz nedomāju. Šobrīd tā ir mana dzīve, un jāsaka, ka es to pilnībā izbaudu. Tagad plānots doties mājās, tomēr atpūtas nebūs, jo vispirms jādodas uz sponsoriem veltītu pasākumu, pēc tam man paredzēts apmeklēt radinieka kāzas, un tad jau jālido uz Kanādu. Tāda ir dzīve motoru sportā, un man tas patīk.
Ulivers arī sāk piedalīties starptautiskās sacīkstēs, un izskatās, ka šāda dzīve sagaida Sūlbergu ģimeni vēl daudzus gadus.
Tā izskatās (smejas). Taču man ļoti patīk visu laiku būt notikumu epicentrā. Tā es esmu dzīvojis visu savu dzīvi un neko citu nezinu.
Vai esi gatavs reiz kļūt par komandas bosu un vadīt komandu, kurā startē tavs dēls? Gluži kā šobrīd Kennets un Timmijs Hanseni?
Dēla vietā neko nelemšu, jo viņam pašam būs jāpieņem lēmums par savu nākotni un karjeru. Viņam pašam jāatrod savs ceļš. Bet ļoti iespējams, viņš vēlēsies piedalīties rallijos Latvijā jau nākamajā gadā. Varbūt pat piedalīsies jūsu čempionātā, jo Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur var piedalīties rallijā jau no 14 gadu vecuma.
Reiz teici, ka uz priekšu dzen panākumi un apziņa, ka esi spējīgs būt augstākajā līmenī. Vai panākumu trūkums pāris sezonu pēc kārtas ietekmē motivācijas līmeni?
Ne īpaši, jo pats es zinu, cik ātrs esmu un ko spēju. Smagie periodi karjerā ir vienmēr, taču tam ir jātiek pāri un jāsamierinās, ka reizēm mašīna nav konkurētspējīga. Ja es saprastu, ka pats esmu kļuvis lēns, noteikti mestu visu pie malas, taču es zinu, ko spēju paveikt. Labs piemērs man bija 2010. gadā, kad es savas privātās komandas sastāvā cīnījos ar Sebastjēnu Lēbu par titulu (pasaules rallija čempionātā - aut.) un Grieķijas rallijā es biju 15 sekunžu viņam priekšā. Turklāt līdz tam brīdim ar savu mazo komandu es spēju izcīnīt vairāk uzvaru ātrumposmos čempionātā nekā viņš Citroen fabrikas komandas sastāvā. Bet pēc Grieķijas rallija es neuzvarēju nevienā no ātrumposmiem trīs ralliju garumā. Politika. Tas bija vienīgais iemesls. Liela politika. Tāpēc man pietika un atmetu tam ar roku, jo man neļāva darīt to, ko es vēlējos.
Vai nebaida, ka arī rallijkrosā varētu parādīties politiskās spēles līdz ar nopietnu ražotāju ienākšanu?
Pagaidām tur nav politikas, bet tad jau redzēsim. Mums jācenšas no tā izvairīties. Rallijkross tomēr ir atšķirīgi uzbūvēts sporta veids. Rallijkrosā pat ar lielu budžetu un labāko mašīnu nav garantijas, ka tiks izcīnīta uzvara. Savukārt rallijā šobrīd labākajam pilotam Sebastjēnam Ožjē ir labākā mašīna, un mēs visi zinām, ka viņš uzvarēs. Formulā 1 ir līdzīgi - ar labāko mašīnu ir labākās iespējas. Tur Lūiss Hamiltons ir nedaudz labāks par Niko Rosbergu, un mēs visi zinām, kuri piloti būs pirmajās divās vietās. Savukārt rallijkrosā tā nebūs nekad, jo šeit viss notiek ļoti intensīvi, īsās trasēs, visi sāk no vienas līnijas un ik reizi rezultāts var būt negaidīts. Šis ir vienīgais motoru sporta veids, kas nav prognozējams.
Augstākajā līmenī, lai noturētos virsotnē, pilotam nereti ir jābūt egoistiskam un egocentriskam. Bet tu esi spējis palikt draugos ar visiem saviem sāncenšiem.
Man tā egoisma lieta ir vienaldzīga. Es par to nedomāju. Man ir patīkami būt draugos ar visiem un izbaudīt visus sev apkārt, bet braukšana un sacīkstes runā pašas par sevi. Kamēr vien es kontrolēju savu motoru sporta dzīvi, tikmēr arī nav nepieciešamības būt egocentriskam. Protams, arī es esmu egoists, taču tas nav pašmērķis un tas ir normas robežās (smejas).
Šobrīd rallijkrosa čempionātā esi pats stabilākais braucējs un tāpēc arī esi priekšā visiem čempionātā. Kas ir stabilitātes noslēpums?
Galvenais ir nekļūt pārāk alkatīgam, un nevajag sākt panikot ik reizi, kad neizdodas uzvarēt. Uzvaras atnāks pašas, ja visu darīsi pareizi un gudri, jo šajā sporta veidā ir jāizvairās no sadursmēm trasē, jau sākot ar kvalifikācijas braucieniem.
Rallijkrosa īpatnība ir, ka pusi no darba punktu ziņā var paveikt jau sestdienas kvalifikācijā un līdz ar to svētdien pusfinālā un finālā nav tik ļoti jāpaniko.
Nenoliedzami. Jābūt ļoti stabilam visos kvalifikācijas braucienos. Nereti ar četrām ceturtajām vietām visos kvalifikācijas braucienos pietiek, lai punktu ziņā būtu līderis pirms pusfināliem. Mēs komandā ļoti skrupulozi strādājam ar statistiku, datiem un stratēģiju.
Redzēji Biķernieku trasi, un noteikti ir iegūts pirmais priekšstats. Čempionātā ir klasiskās Skandināvijas rallijkrosa trases un modernās pagaidu trases Turcijā, Barselonā. Savukārt Biķernieki varētu būt kaut kur pa vidu?
Jā, Biķernieki ir pa vidu. Nevar jau vienmēr gribēt visu. Tomēr tas pat nav galvenais, jo svarīgāk ir izjust to kaisli uz motoru sportu, kad mēs šeit ierodamies. Just, ka šeit to visu mīl, saprot un novērtē. Galvenais ir skatītāji.
Kura ir bijusi karjeras labākā sacīkste?
Es teiktu, ka tas bija Lielbritānijas rallijs un pēdējais ātrumposms cīņā par čempiona titulu ar Sebastjēnu Lēbu. Tā bija īsta cīņa līdz pēdējam ātrumposmam. Tieši tādas cīņas šobrīd rallijā trūkst, jo tajā gadā četri braucēji līdz pat sezonas beigām turpināja cīņu par čempiona titulu. Tagad Ožjē ir visiem priekšā un viņam aizmugurē seko visi pārējie - gluži kā cits līmenis.
Bet rallijs tik un tā pietrūkst?
Jā, nenoliedzami. Rallijs ir lielisks! Taču esmu startējis rallijā tik daudz gadu un tagad, līdzīgi kā Sebastjēns Lēbs, izmēģinu kaut ko citu. Ir labi salīdzināt, vai varu būt šeit tikpat labs, kā biju rallijā.