«Es redzu, kā viņai deg acis!» šo Luīzes Pastores izteikto Elīnas Brasliņas raksturojumu tikpat labi var attiecināt uz viņu pašu, kura pirmajā darbā ir pievērsusies Jaņa Rozentāla, otrajā - Kārļa Padega daiļradei. «Esmu pētījusi, ko par šiem latviešu klasiķiem ir rakstījuši mākslas zinātnieki un viņu laikabiedri, kuri pērušies vienā pīļu dīķī, un mēģinājusi slāni pa slānim atsegt to, kas viņi ir bijuši patiesībā,» stāsta abu grāmatu autore, kuru pašu savulaik ir aizrāvuši bērnu detektīvi ar noziegumu atklāšanu un pakaļdzīšanos un kura vienmēr ir ļoti pārdzīvojusi, ka ar viņu pašu nav noticis nekas tamlīdzīgs.
Stāsti piedzimst vagās
«Man bija gadi astoņi deviņi, un mamma lika strādāt - ravēt tik tikko izdīgušus burkānus vai darīt kaut ko tikpat apnicīgu,» atceras Luīze Pastore, kura pirmos četrpadsmit savas dzīves gadus ir pavadījusi Siguldas novada Allažu pagastā. Viņa lūgusi Dievu pēc negaidīta lietus mākoņa skaidrās debesīs vai dienām ilgas vētras, taču meitene nav tikusi uzklausīta, līdz ar to nācies uzturēties šķietami bezgalīgajās vagās. «Es centos distancēties - iztēlojos, ka esmu kaut kur citur, ka esmu stārķis, kas dodas uz Āfriku,» stāsta autore, kura savus fantāzijas lidojumus sākusi pierakstīt saņurcītā rūtiņu burtnīcā.
«Vecāki man uzdāvināja rakstāmmašīnu,» uz ģimenes ieguldījumu viņas turpmākajā karjerā norāda Luīze Pastore, kura tajā laikā ir ne tikai radījusi savus stāstus, bet arī pārrakstījusi citu darbus. Par ļoti tuvu autori meitenei ir kļuvusi Somijas zviedru rakstniece un māksliniece Tūve Jānsone. «Viņas uzburtā pasaule bija tik unikāla un sevī ievelkoša, ka es patiešām ticēju, ka viņas radītie varoņi eksistē un esmu viens no viņiem.» Īpaši jauno rakstnieci uzrunājusi grāmata Komēta nāk, jo tā saskanējusi ar 1995. gada notikumiem, kad planētai Zeme ir tuvojies kāds debesu spīdeklis. «Es ticēju, ka tagad piedzīvošu to pašu!» viņa atklāj.
Kucēns mācās peldēt
Savukārt pusaudžu gados Luīze Pastore ir pievērsusies dzejas rakstīšanai un žurnālistikai, taču ātri vien sapratusi, ka tas nav domāts viņai. «Man joprojām patika rakstīt, bet es vairs neizjutu tādu prieku kā kādreiz un astoņpadsmit gadu vecumā atgriezos pie literatūras bērniem,» paskaidro jaunā rakstniece, kura līdz ar pirmajiem stāstiem atguvusi iepriekšējo sajūsmu un aizrautību. 2009. gadā izdota viņas pirmā grāmata Stāsts par Pakaļasti tiem, kas vēl aug, 2012. gadā - Petra un Sniegpārslu meistars. «Es zināju, ka esmu vēl kucēns, kurš nezina, ko dara, bet manis uzrakstīto ņēma pretī,» viņa piebilst.
2013. gadā izdevniecība Neputns laida klajā Maskačkas stāstu ar mākslinieka Reiņa Pētersona ilustrācijām. Par šo darbu Luīze Pastore ir saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par labāko Latvijas autora oriģinālliteratūras darbu bērniem. «Šis stāsts tapa ļoti ilgi, jo es biju sapratusi, ka man ir ļoti jāaug: pēc pirmajām divām grāmatām es nejutos ar sevi apmierināta,» godīgi atzīst jaunā rakstniece, kura augstu vērtē sadarbību ar stingriem redaktoriem. «Man gribas dzirdēt vairāk «nē», jo tie palīdz attīstīties.» Nākamos lielos panākumus viņai sagādāja jau iepriekš pieminētie Mākslas detektīvi.
Realitātes mānīgā daba
«Visi mani darbi ir balstīti realitātē, es neko daudz nepiedomāju klāt,» teic Luīze Pastore, kura ikdienā nodarbojas ar Kalnciema kvartāla tirdziņu organizēšanu. «Es visu laiku klausos, ausos un tveru idejas,» uzsver jaunā rakstniece, kuras radītajos tēlos var saskatīt viņu pašu, taču Mākslas detektīvu galveno varoņu konkrētākas aprises viņa ieraudzījusi savu radinieku lokā - prātīgo puiku (Teo) un rudmataino meiteni ar spridzīgo raksturu (Poga). Šis Pepijas Garzeķes tēls ceļo no vienas autores grāmatas uz otru, jo diendienā Luīze Pastore sastopas ar ļoti daudzām meitenēm un sievietēm, kuras sevī cenšas apslāpēt šo varoni.
Patlaban jaunā rakstniece strādā pie sava stāsta par latviešu piedzīvojumu meklētāju Aleksandru Laimi, kurš atklājis pasaulē augstāko jeb Anhela ūdenskritumu Venecuēlā. Vai viņa kādreiz nav gribējusi uz turieni aizbraukt arī pati? «Es jau tur esmu bijusi - rakstot! Man nav nepieciešamības to pieredzēt pa īstam. Turklāt es neesmu nekāda piedzīvojumu meklētāja: braukt ar veikbordu un ķert adrenalīnu - tas nav domāts man. Es labprāt sēžu mājās, lasu, rakstu un jūtos apmierināta,» bilst Luīze Pastore, kura vienu no šī stāsta fragmentiem nolasīs ikgadējos bērnu literatūras lasījumos, kas Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā, 24. jūlijā, norisināsies Jaunā Rīgas teātra Kolonnu zālē.