Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Nelaba vieta

Pirmās ārzemes, kurās tika uzvesta Mihaila Bulgakova luga Zojas dzīvoklis/Zojkina kvartira (1925), viens no vispopulārākajiem rakstnieka teātrim domātajiem 17 literārajiem sacerējumiem, bija Rīgas Krievu teātris Latvijā, kur dramatiskais sacerējums nonāca ar Krievijas vēstnieka Sviderska vēlību - nonāca laikā, kad pašā Padomju Krievijā sākās aktīva Bulgakova darbu nomelnošanas kampaņa, stājās spēkā strikti cenzūras ierobežojumi un vispār pret talantīgo rakstnieku aizsākās tas sātaniskais dīvaino, atkarības, pazemības, protesta pretrunām pilno mākslinieka un varas (un šoreiz pavisam konkrēti - Bulgakova un Staļina) attiecību dancis, kas, prasti runājot, Bulgakovu noveda kapā.

Četrdesmit deviņus gadus vecais rakstnieks mirst 1940. gada pavasarī no nervu sabrukuma un hroniskas nefrosklerozes (aknu vēža) - lielā mērā «pateicoties» arī morfija lietošanai, kuru viņš atkal aizsāka, mokoties ar bezmiegu - ik nakti Bulgakovu vajāja paranoiskas domas par nonākšanu čekas ķetnās.

«Neviennozīmīgi» uztverams

Latvijā pazīstamo rakstnieka darbu vidū kā galvenais nosaucams romāns Meistars un Margarita (Ojāra Vācieša tulkojumā), bet krievu kultūras entuziasti zinās arī stāstus Suņa sirds, Liktenīgās olas, Morfijs, Jaunā ārsta piezīmes, Teātra romānu, varbūt pat lugas Svētulības jūgā jeb Moljērs, Turbinu dienas, Skrējiens, Asinssala… Ir Latvijā arī cilvēki, kam Bulgakovs ir teju svētais «režīma moceklis» un ģeniāls kulta rakstnieks, kaut gan viņa daiļrade nebūt nav viennozīmīgi vērtējama kā literārās meistarības paraugs. Pārāk daudz tomēr darbos atrodams pret paša gribu pieņemtu kompromisu un izdabāšanas politiskajai aktualitātei, ko attaisnot ar baiso Staļina laikmetu nav manas tiesības.

Arī luga Zojas dzīvoklis ir «neviennozīmīgi» uztverams darbs. No vienas puses - tā patiešām ir «traģikomiska bufonāde» (paša autora dots raksturojums), kuras darbība risinās sarkanās Krievijas «ideoloģiski ekonomiskā atšļukuma» - Jaunās ekonomiskās politikas (jeb nepa) - gados, tātad divdesmitajos, un kurā dramaturgam izdevies radīt ārkārtīgi kolorītus, duāli traktējamus personāžus, sākot ar liela Maskavas centra dzīvokļa īpašnieci, brīvu uzskatu personību Zoju Peļc, kas nepa apstākļos savā «apdzīvojamā platībā» ierīko kooperatīvu - šūšanas ateljē un mauku mājas SIA -, lai par sapelnīto naudu kopā ar savu sapņu princi un vienlaikus narkomānu dekadento poētu Oboļjaņinovu (Sergeja Jeseņina prototips) «aizbrauktu pavisam» (na sovsem - no krievu val.) uz Franciju, beidzot ar nelaimīgo mīlētāju un metālpārstrādes tresta direktoru Zosi-Remontnieku un eleganto ķīniešu «viesstrādnieku» duetu Gan-Dza-Liņu un Ķerubu jeb Ben-Zinu un Eņģelīti, par ko tie pārtapuši Edītes Tišheizeres un Indras Rogas apburoši meistarīgajā tulkojumā - lokalizējumā - Valmieras teātra izrādei.

No otras puses - Bulgakovs lugā ar teicamu detektīvintrigu tomēr pārāk lielu akcentu piešķir tieši «kapitālistisko elementu un buržuju» pindzelēšanai satīriskās krāsās, visu kriminālo mīlas un sapņu sabrukuma drāmu galu galā trešajā cēlienā novezdams līdz taisnīgai un vieglai acīgo milicijas pārstāvju uzvarai pār padomju varai kaitīgajiem elementiem, kuri, saprotams, nonāks nevis Parīzē, bet cietumā.

Bulgakovs pēc komēdijas Zojas dzīvoklis triumfālajiem komercpanākumiem Maskavas Vahtangova teātrī (divas sezonas izrādi spēlēja ik pārvakaru - teju 200 reižu) pat speciāli lugu īsināja, lai vēl vairāk akcentētu šķiriski «pareizās» vietas…

Valda dekadents bezlaiks

Tas, ko no Zojas dzīvokļa izdevies «izspiest» režisorei Indrai Rogai kopā ar izcilajiem komandas biedriem - scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmmākslinieci Annu Heinrihsoni un visu aktieru ansambli plus dziedātāju Daumantu Kalniņu -, nudien ir apbrīnojami. Neraugoties uz pāris stilistiskiem sīkumiem (pilnīgi lieka, manuprāt, ir pareizticīgo reliģisko atribūtu lietošana), šī ir viena no spēcīgākajām un jēgas ziņā biezākajām izrādēm Latvijas teātros šoruden.

Pirmkārt, Zojkina kvartira «pārvar» laikmetu barjeru un ne mirkli nav stāsts par krieviem no tālās Krievijas nepa laiku jezgas. Uz skatuves valda dekadents bezlaiks, starplaiks, sastindzināts laiks - pati rūsas toņos ieturētā telpa ar asimetrisko uzbūvi un neloģiskajām izejām/ieejām un logiem/gleznām te jau iemieso kaut ko sātanisku. Arī kostimērija, kas ik mirkli atgādina divas dzīvības un pūšanas procesus simbolizējošas substances - svaigas, apžuvušas, izkaltušas asinis un mēslus. Mēbeles telpā arī pilda simbolu lomu - galds var būt gan utilitārs priekšmets, gan upuraltāris, skārda vanna - dīvāns, savveida Jēzus silīte un lop/cilvēkkautuve kā pazīstamajā franču gleznā Marata nāve. Turklāt nav iespējams saprast, kādā ēkas līmenī šis dzīvoklis atrodas - kad «mīlas verdzenē» pazemotā Alla (Elīna Vāne) kā durvis izmanto logailu, rodas aizdomas, ka viņa izdara pašnāvību.

Absolūts bingo ir režisores izvēlētais «kafēšantāna» muzikālā priekšnesuma žanrs, kurā līdz līdzpārdzīvojuma elsām organiski iekļaujas «mūžīgā konferansjē» - brīnišķīgā, brīvā Daumanta Kalniņa - krievu romances ᅢᅠ la Vertinskis (un ja vēl ņem vērā šī izcilā krievu dziedātāja likteni Harbinā Ķīnā!).

«Kafēšantāna» un mēmā kino melodrāmas stila imitācijas izrādē ir perfektas - viss te ir na pokaz (izrādoties), dāmu tērpu uzlaikošanas atgādina mazus šovuzvedumus, katrs lielāks aktiera iznāciens ir mazs cirkus šedevrs (Tālivalža Lasmaņa, Elīnas Vānes un jo sevišķi Imanta Strada tēlotos personāžus var sagaidīt ar bravo saucieniem - tie ir, kā saka, gudri radīti personāži), viss te ir pagaidām, tīši, «kamēr vēl varam», dzīves uz čemodāniem, dzīves izmisīgā pagaidām režīmā - šo sajūtu Zojas dzīvoklis pārraida spēcīgā mākslas tēlā. Un spriedelēt par izrādes aktualitāti Latvijā, kad liela daļa mūsu līdzcilvēku eksistē tieši šādā - «nenoteiktās tagadnes» un bezcerības - formātā, ir vienkārši uztveres naivums.

Nopīta nedalāma mākslas bize

Bet ir vēl kāda jēdzieniska nianse, kuras saknes, protams, sniedzas gan Bulgakova, gan mūsu laika izjūtās.

Zojas dzīvoklis ir tā liktenīgā «nelabā vieta» (M. Bulgakovam pašam bija tāda ņehorošaja kvartira (sliktais dzīvoklis - no krievu val.) Lielajā Sadovajā - gabaliņu nostāk vajadzētu atrasties arī nekad neeksistējušajam Zojas dzīvoklim) - varu saukt to arī par «māju, kur sirdis lūst» (Dž. B. Šovs). Nelaba vieta kā sātanisku, iracionālu spēku pārvaldīta teritorija, kas visus «mājas» (lasi - izrādes) iemītniekus nenovedīs pie laba gala. Skatoties četras stundas ilgo izrādi, nepamet sajūta, ka šajā «dzīves balagānā» piedalās vairāki iracionāli personāži - pirmais tāds šķiet Krišjāņa Salmiņa mājpriekšnieks ierāvējs Alelujā, kurš kā velniņš no tabakdozes mēdz iznirt no «nekurienes», ne īsti «riktīgas» ir šuvējas (lieliska I. Rogas ideja ir daļu sieviešu lomu uzticēt vīriešiem, tādējādi groteskas formā akcentējot nešķīstā seksuālo ambivalenci), kā Ostapa Bendera un Korovjeva krustojums ir Zojas radinieks Ametistovs (T. Lasmanis), īstenu Kaķa Begemota, vīrieššovinista un «dzīves saimnieka» omulību izstaro I. Strada Zoss, vienlaikus izdzīvojot pieviltās mīlas drāmas upuri.

Bet īstens nelabā netikļa šedevrs ir Rihards Rudāks, kurš nedabiski izkāpinātā tempā kā dzīvsudrabs tēlo… kāda Ivana Vasiļjeviča mirušās miesas. Ar šo persona non grata izrādē spēj sacensties tikai otrs aktierdrosmes un plastikas šedevrs - Kārļa Neimaņa Eņģelītis, kurš ir tikpat šarmants, cik šaušalīgs, tāda fascinējoši amorfa būtne ar nežēlīgi daiļu mērķi - nomīlēt kādu līdz nāvei. Vienīgi Zoja - Ieva Puķe, šķiet, te ieklīdusi no Čehova Ķiršu dārza un vēro acu priekšā brūkošo «viņas pasauli» ar mēmām šausmām, bet bez nožēlas - un tieši šī cilvēciskā analoģija padara aktrises Zoju par izrādes lirisko, smeldzīgo kamertoni, kas ideāli sabalsojas ar Daumanta Kalniņa valdzinošu vokālu. Šo iracionālo spēku, satīrisko tipāžu un cilvēcīgi sentimentālās atklātības polifonās melodijas Indra Roga savijusi nedalāmā, gandrīz virtuozā mākslas bizē.

Izrāde ir ļoti jaudīga līdzība par nāvi visdažādākajās tās formās - apziņā, bezapziņā, fiziski, mentāli, idejiski, mākslinieciski, pat ilūzijās. Kaut ko noskaņās līdzīgu, tikai bez pedalizēta manierisma atgādina talantīgās Renātas Ļitvinovas jaunā filma Ritas pēdējā pasaka - un šoreiz ir ārkārtīgi būtiski, ka arī šo mākslas darbu veidojusi sieviete. Jo tikai sieviete var piedot viņiem visiem un vīriešiem sevišķi - par tām nākotnes šausmām, ko katrs bezlaikā eksistējošais spējīgs sastrādāt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Tuvākās izrādes: 3., 4., 7. novembrī
www.vdt.lv

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?