Paralēli aicinājumiem būt pilsoniski apzinīgiem un doties uz referendumu skan arī atzinumi par nepieciešamību strādāt pie sabiedriskā izlīguma, labās gribas manifesta, izkāpt no ierakumiem utt. Tas viss ir pareizi, tikai jārēķinās, ka šādi kompromisa meklējumi nedod rezultātu gada, divu, pat piecu laikā. Un tas nav saistīts ar latviešu vai cittautiešu vieglo aizvainojamību vai kavēšanos pagātnē. Ļoti lūdzu nesaskatīt tālākajos piemēros kādas paralēles, tomēr vēsture rāda, ka ir nepieciešamas vairākas desmitgades, lai cilvēku grupas (etniskās, reliģiskās, sociālās) mainītu akcentus savā kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā. Turki un armēņi - nekas nav beidzies, meksikāņi un amerikāņi - tas pats, Spānijas pilsoņu kara atbalsis joprojām dzirdamas utt. Citiem vārdiem sakot, iemesli var būt dažādi, bet pat situācijās, kurās konflikts nav bijis atklāts jau vairāk nekā pusgadsimtu, pat gadsimtu, robeža starp mierīgu līdzās pastāvēšanu un veco aizvainojumu uzliesmojumu ir ļoti trausla. It kā nomainās paaudzes, tiek publicēti desmitiem pētījumu, notiek neskaitāmas roku spiešanas un pa muguru pliķēšanas, tomēr kolektīvā atmiņa (dažkārt mitoloģija) izrādās kā kūdras purvā iesprukusi uguns, kas laiku pa laikam negaidīti izšaujas. Tas nenozīmē, ka jāsēž rokas klēpī salikušiem, tomēr nevajadzētu cerēt uz ātriem rezultātiem - tad vilšanās būs jo rūgtāka un savstarpējās pretenzijas skanēs ar papildu sparu. Tātad jāapbruņojas ar pacietību.
Otrkārt, lai nepiedzīvotu smagu vilšanos, jāsaprot, ko mēs saprotam ar bieži piesaukto izlīgumu, un arī šajā aspektā nevajadzētu izvirzīt pārāk lielus mērķus. Ir skaidrs, ka nekad cittautiešu vairākums okupācijas faktu, migrācijas jautājumus neuztvers tāpat kā latvieši. Tēze, ka viens no Latvijas valsts stūrakmeņiem ir latviešu valoda, baidos, arī griezīs ausīs daļai cittautiešu, kuri tajā sadzirdēs norādi, ka krievu valoda gan ir kaut kas nejaušs un pieciešams. Deviņdesmitajos gados ārzemju paziņu lokā bija, piemēram, serbi un bosnieši. Un, lai cik inteliģenti un cilvēciski simpātiski viņi bija, lai cik viņiem nepatika tā laika politiskais režīms, bija jautājumi, kuros prātīgāk bija nemudināt viņus uz «izrunāties no sirds un salīgt mieru». Šķiet, reālākais vienošanās saturs ir: neizgāzt dusmas uz veciem cilvēkiem, nenoskaņot uz konfliktu bērnus un palīdzēt nelaimē neatkarīgi no tautības. Par citiem jautājumiem - skat. iepriekš par pacietību. Latviešiem nav jākautrējas aizstāvēt savas tiesības, bet necerēsim, ka tas būs saprotami visiem šajā valstī dzīvojošajiem.
Visbeidzot - izmantosim radušos situāciju diskusijai pašas latviešu sabiedrības iekšpusē, kādu Latviju mēs vēlamies. Šobrīd uzsvars tiek likts uz valodu - tas ir saprotami, bet kopsaucējam jābūt ar plašāku bāzi. Tikai tad, ja paši būsim vienoti (cik nu tas mūsdienu pasaulē iespējams), spēsim apliecināt savas vērtības ne tikai referenduma brīžos, pēc kuriem neizbēgami nāk atplūdi.