Tas bija pārsteigums visiem, jo mašīna brauca pēc diviem suņiem. Vija skaidro: «Breja pirms četriem mēnešiem bija ieklīdusi kādā šķūnī Rembatē, turpat apbērnojusies un ar visiem mazuļiem nogādāta Ogres dzīvnieku patversmē. Kucēni jau atdoti labiem cilvēkiem, bija palikusi tikai Noira. Es taču nevarēju šķirt māti un meitu. Nospriedu - ņemam visus trīs!»
Iecelti saulītē
Viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Apgāda Zvaigzne teritorija Biķernieku ielā ir vienu hektāru plaša. Kad iepriekšējie sargsuņi bija beiguši savas darba un dzīves gaitas, kādu laiku šeit nebija četrkājaino sargu. Tad sāka uzdarboties zagļi, un Vija Kilbloka pieņēma lēmumu. Turklāt izrādījās, ka viņa no patversmes atvedusi savus novadniekus, jo trīs gadus vecais Krokers atrasts klaiņojam Ķeipenē. Vija saka: «Esmu no Ogres. Skolas gados bieži ravējām kolhoza laukus Rembates un Ķeipenes kolhozos.»
Suņi pat iedomāties nevar, kā viņiem ir paveicies dzīvē, kura vēl pirms īsa laika nesolīja neko labu. Zvaigznes teritorijas Biķernieku ielā četrkājainie apsargi vienmēr ir Vijas Kilblokas uzmanības lokā. Dienu viņi mitinās plašā voljerā un guļ ērtās būdās uz svaigiem salmiem, naktī sargā teritoriju. Krokers un Breja jaunajā vietā sāka iejusties jau pirmajā dienā, bet Noira, kā jau kucēns - kur mamma, tur viņa iecelta saulītē. Suņiem pamatbarībā ir vērtīgās Royal Canin granulas, bet šie aktīvi izrāda, ka visgardāko maltīti gatavo Vija pati. Kad pagalmā parādās viņas mašīna, suņi pauž neviltotu sajūsmu - tūlīt sāksies bankets! Mazajai Noirai tiek kaulu veidošanai tik ļoti nepieciešamais biezpiens un siers, tad visiem siltās Vijas gatavotās pusdienas - krāsnī cepts viltotais zaķis no gaļas, uzbriedinātām auzu pārslām, ķirbja un olām ar klāt pievienotu burkānu sulu un burkānu izspiedām. Vija to visu uzskata par pašsaprotamu: «Man taču vienalga jāgatavo priekš Argo, un katli man ir lieli.» Viņa arī uzskata, ka jebkura sausā barība tomēr iznāk dārgāka par veselīgo pašas gatavoto suņu ēdienu. Pagaidām Vija Kilbloka pie suņiem dodas katru dienu: «Vakarā braucu mājās pa Brīvības ielu, un, kaut arī zinu, ka uz saviem cilvēkiem varu paļauties, sirds nav mierīga, tāpēc dažkārt iegriežos teritorijā pat ap pusnakti.» Brīvdienās kopā ar mazdēliem viņa šurp braukusi rītā un vakarā. Saka - tā jau nebūs vienmēr, tikai - kamēr suņi iedzīvosies un darbinieki ar viņiem saradīs.
Novērtējuši jaunās mājas
Visi trīs suņi ir jauktenīši, kā mēdz teikt - vilkveidīgie. Krokers pa pagalmu staigā ar spilgti lillā krāsas vaigu un ausi. Vija atceras, ka sākumā sāniski vien gājis, vienu ausi noliecis. Kad apskatījušies rūpīgāk, izrādījies, ka zem auss izveidojies strutains iekaisums. Krokeru aizveda uz Candera ielas klīniku. Veterinārārste apbrīnoja, ar kādu savaldību, pacietību, bez vismazākajām agresijas pazīmēm Krokers pacieta sāpīgās medicīniskās manipulācijas un sekojošo antibiotiku kursu. Paldies dievam, šķiet, brūce jau sadzijusi, Krokers atkal staigā ar izslietām ausīm. Savukārt Brejai ļoti patīk gulēt sniegā. Kur mamma, tur arī meita, bet Noira jeb, kā viņu iesaucis apsargs Ivars, Noriņa vēl taču maziņa. Neapzinīgā māte bija jāmudina gulēt būdā. Breja pati skrien un lec kā stirna. Kamēr pierada pie jaunās vietas, viņu uz vietas noturēja tikai rūpes par bērnu, bet tagad sune sapratusi, ka šeit ir viņas labās mājas.
Dienā, kad ar fotogrāfu ierodamies pie suņiem, Vija ar apsargu un galveno atbildīgo par četrkājainajiem kolektīva locekļiem Ivaru Eglīti spriež, ka ieejām jāpiestiprina aizkars siltumam, kaut būdas ir siltinātas un tajās ieklāti salmi. Jau vakarā tas ir izdarīts - pašā laikā pirms arktiskā sala iestāšanās!
Uzticīga vienai šķirnei
Vija Kilbloka 2000. gadā apgāda Zvaigzne apsardzei iegādājās vācu aitusuni Franci. Viņš gan tiešajā darbā nenoturējās ilgi, jo kļuva par Vijas miesassargu un labāko draugu. Visu mūžu Francis nodzīvoja Vijas mājā, suņa foto portreti grezno daudzu Zvaigznes izdoto grāmatu un skolēnu darba burtnīcu vākus. Nesen Francis aizgāja citos medību laukos. Vijai palika otrs vācu aitusuns, vārdā Argo, kuram arī jau deviņi gadi.
Kilbloka stāsta, ka pēc Franča nāves Argo maz ēd, ir depresīvs. Bilstu - tad jau varētu aizvest ciemos Noiru, lai izkustina veco suņuvīru! Vija šo iespēju apsvērusi, mamma arī sarunās vedina uz to. Taču jādomā reāli, un Vija spriež: «Baidos, ja es Noiru atvestu savā mājā, viņu tur arī atstātu. Taču es augstu vērtēju vācu aitusuņu intelektu un inteliģenci. Tā ir mana šķirne. Iespējams, pavasarī es paņemšu draugu priekš Argo - vācu aitusuņa kucēnu.»
Vija Kilbloka ir sašutusi par Šampētera ielā nesen notikušā traģiskā negadījuma iespaidā sabiedrībā uzkurināto naidu pret suņiem. «Tā ir slikta sensācija ar sliktām sekām. Mediji sāka kūdīt, aktivizējās suņu ķērāji. Nav noskaidroti notikušā apstākļi, un tie suņi ir kā zemē iekrituši. Visos laikos suns bijis cilvēka uzticīgākais draugs, uz kuru var paļauties. Suņu saimniekiem jābūt atbildīgiem par saviem četrkājainajiem kompanjoniem, dzīvniekiem obligāti jāiziet socializācijas process, bet cilvēki nedrīkst ieņemt karojošu pozīciju pret visiem suņiem un viņu īpašniekiem. Es ar saviem suņiem nedrīkstu iziet pastaigāties jūras malā, tur pat nav zonas, kur tas būtu atļauts. Ārzemēs kaut kas tāds nav iedomājams. Tāpēc vismaz Zvaigznes veikalos cilvēki var nākt ar saviem suņiem, un par to vēstī zilie uzraksti uz mūsu veikalu durvīm.»