Nepiekrītu. Nemaz nerunājot par bijušo Dienvidslāviju, Transilvānijas jautājums ungāru un rumāņu attiecībās joprojām ir ļoti sāpīgs. Līdzīgi ir ar poļu un čehu attiecībām. Konflikta sākums meklējams 1919. gada sākumā, kad čehi, izmantojot to, ka Polijas armija bija aizņemta cīņās, starp citu, interesanti, ka ne ar Padomju Krievijas, bet ar tolaik pastāvošās Ukrainas Tautas Republikas armiju, paņēma sev apgabalu Silēzijā, ko lielā mērā apdzīvoja poļi. Tas savukārt lielā mērā bija iemesls, ka vēlāk, 1938. gadā, Polija faktiski piedalījās Čehoslovākijas kā valsts iznīcināšanā - sūtot iekšā diversantus utt. Šie notikumi attiecības starp nācijām ietekmē joprojām. Lai gan vācieši poļiem atvainojušies neskaitāmas reizes, vismaz sadzīves līmenī saspringums saglabājas. Līdzīgi starp poļiem un lietuviešiem. Šodienu joprojām ietekmē tas, ka 1918.-1920. gadā bija ļoti grūti novilkt jauno valstu robežas tā, lai visi būtu apmierināti un lai tās sakristu ar konkrēto etnisko kopību apdzīvotajām platībām. Citiem vārdiem sakot, Latvijas situācija nav nekas unikāls, mūsu gadījuma atšķirība ir tā, ka mums bija darīšana ar nesalīdzināmi stiprāku pretinieku. Varbūt tāpēc tas tik nospriegoti joprojām... Jo, pieļauju, liela daļa ir aizmirsusi, ka mums bijušas teritoriālas domstarpības arī ar Lietuvu, kas 1920. gada septembrī nonāca līdz bruņotam konfliktam ar cilvēku upuriem. Bet kopīgais vēsturiskais liktenis ļāva šādas epizodes aizmirst.
Kāda ir starpkaru Latvijas pieredze attiecībā uz nacionālo minoritāšu iesaisti politikā?
Ļoti aktīva līdzdalība, jau sākot ar 1919. gadu. 1918. gadā vēl ne - vācu partijas gan iegāja pirmajā valdībā, bet tas bija formāli. 1919. gada jūnijā izveidotajā valdībā jau bija ebreju pārstāvis valsts kontroliera amatā. Aktīvākās minoritātes bija vācieši un ebreji, kuri veiksmīgi izmantoja ļoti liberālo politisko sistēmu Latvijā. Attiecīgi šīs kopienas gan Satversmes sapulcē, gan vēlāk Saeimā bija pārstāvētas pat lielākā skaitā, nekā to proporcionālais īpatsvars sabiedrībā formāli paredzētu. Attiecīgi, piemēram, vācieši pirmie tika pie savas skolu pārvaldes Izglītības ministrijā, un kopumā vācu, ebreju minoritātes izcīnīja sev lielāku skolu skaitu nekā proporcionāli citas. Šīs kopienas bija disciplinētas, apzinīgas kā vēlētāji, ko nevar teikt par skaitliski lielāko krievu un baltkrievu kopienu. Pēdējās apjoms vispār svārstījās dramatiski - atkarībā no konkrētā laika pragmatiskajiem apsvērumiem. Dienvidlatgalē bija pagasti, kuros baltkrievu skaits - pieņemsim, ka kopējais pagasta iedzīvotāju skaits ir 3000, - svārstījās no 250 līdz 2500; brīžiem viņi sevi pieteica kā poļus, brīžiem kā latviešus... Kas attiecas uz krievu kopienu, tās problēma bija sašķeltība. Pareizticīgie pret vecticībniekiem, monarhisti utt. Rezultātā, lai gan krievu kopiena skaitliski bija divarpus reižu lielāka nekā vācu kopiena, krievu ietekme bija krietni mazāka. Kopumā minoritātes parlamentā ieguva apmēram 20% vietu, kas ir mazāk nekā to skaitliskā proporcija, - lielā mērā krievu, baltkrievu kopienas neaktivitātes dēļ.
Par parlamentu un skolām skaidrs, bet vai valdībā minoritātes iekļāva?
Trīsdesmito gadu sākumā vienā valdībā iekļāvās poļi iekšlietu ministra biedra statusā, bet kopumā - nē. Līdzīgi gan bija arī citās nacionālajās valstīs starpkaru periodā. Tāda bija prakse.
Cittautiešu publiskajā telpā par to bija dusmošanās?
Ja palasa cittautiešu presi, redzam, ka viņi vairāk vaino paši sevi un savus politiskos pārstāvjus. Piemēram, poļu prese kaunina savus tautiešus, kuri atdod balsis par kādu kristīgo partiju, kuras priekšgalā ir mācītājs - lietuvietis utt. Tur var izlasīt tādus izteicienus, ka mati slejas stāvus... Laikam tāpēc, ka tolaik nebija presi uzraugošo institūciju.
Ja iesākām par presi - cik ietekmīga un cik neatkarīga tā bija starpkaru Latvijā?
Bija ietekmīga - faktiski tas ir laiks, kad prese veidojas kā ceturtā vara, jo nebija jau alternatīvu - televīzija, radio tikai sāka veidoties. Kas attiecas uz neatkarību - man liekas, ka spēles noteikumi bija skaidrāki nekā šodien, kad redzam formālo neatkarību un slēptas intereses. Jaunākās Ziņas bija neatkarīgs laikraksts - skaidrs, ka Benjamiņš simpatizēja kādam politiskajam spēkam, bet to nevar just. Bija arī pietiekami ietekmīgas un politiski neitrālas reģionālās avīzes - Kurzemes Vārds, Zemgale u. c. Bija arī partiju avīzes, kuras attiecīgās politiskās partijas uzturēja, piemēram, Zemnieku savienības Brīvā Zeme. Es, protams, runāju par posmu līdz 1934. gada 15. maijam, bet šajā posmā avīzes, salīdzinot ar mūsdienām, bija ietekmīgākas un spēja pelnīt ar tirāžu, nevis reklāmām un sponsoriem.
Šodienas Latvijā tradicionāla ir sabiedrības neapmierinātība ar politiķiem. Kā bija tolaik?
Politiskā kultūra vismaz pirmajās Saeimās bija vēl zemāka. Saprotamu iemeslu dēļ - diskusiju kultūras pieredzes nav, toties ir pieredze karā. Attiecīgi bija daudz, smalki izsakoties, fiziskas kontaktēšanās. Virsnieki bieži gāja meklēt kašķi uz sociāldemokrātu sapulcēm - gan tāpēc, ka viņus tracināja tas sarkanais karogs, gan tāpēc, ka sociķi aicināja samazināt armiju. Nacionālais klubs un sociāldemokrātu «siseņi» plūcās regulāri, un bija pat nāves gadījumi. Saeimā - nu, var izlasīt stenogrammās, ka partijas X pārstāvis dodas uz tribīni izteikties par kādu jautājumu, bet, ticis līdz tribīnei, sāk lamāties ar partiju Y, kuras pārstāvji viņu pamanījušies nolamāt īsajā laika sprīdī pa ceļam.
Tie ir politiski aktīvie ļaudis, bet sabiedrības noskaņas kopumā?
Par laimi, kāda dāma - maģistrante - sākusi pētīt tos iedzīvotāju vēstuļu blāķus, kurus saņēma Saeimas kanceleja, Valsts kanceleja. Cilvēki šādā aspektā bija aktīvi. Arodbiedrības bija aktīvas un ietekmīgas, sieviešu organizācijas, kas cīnījās par sieviešu tiesībām.
Bija šodien bieži dzirdamais: «Vai mēs par tādu valsti cīnījāmies?!» utt.?
Nē. Nekā tamlīdzīga. Esmu runājis arī ar cittautiešiem, kuri atceras 30. gados. Lai gan Ulmaņa laikā cittautiešu kultūras aktivitātes, par politiskajām nemaz nerunājot, tika ļoti ierobežotas, viņi vēl šodien atceras piederības sajūtu Latvijai.