1994. gada 2. jūlija SestDienā Jura Kulakova radītās un vadītās grupas ceļu līdz savam leģendārākajam pasākumam rakstā Gulbja sišanas anatomija apcerēja mūzikas apskatnieks, bards un VAK aktīvists, kopā ar Valdi Ābolu 1982. gadā folkgrupu Akcents izveidojušais Juris Vilcāns (1956-1997; jauno poētu vidē saukts Zaķāns). Atsaucies uz draudzību ar grupu kopš tās 80. gadu sākuma ballīšu laika, viņš gan pats, gan sarunā ar Kulakovu restaurēja Pērkona ceļu līdz ne jau pirmajam darbības aizliegumam. «Pirmās ziepes sākās tad, kad Pērkons ātri vien ieguva lielu popularitāti. 1983. gada februārī (vai martā) mums trijās dienās bija seši koncerti Dzelzceļnieku kultūras pilī, un visi iepriekš izpārdoti,» stāstīja Kulakovs. «Pirmās dienas koncerti notika normāli - vismaz mums tā likās. Bet tur bija ieradies Kultūras ministrijas novērotājs Sotikovs. Viņam un arī kultūras pils vadībai likās, ka zālē ir ļoti liela nekārtība,» Kulakovs precizē, ka šī nekārtība izpaudusies tā, ka jaunieši bija pielēkuši kājās un, kad pils direktore (vai vietniece) nākusi aizrādīt, lai sēžas vietās, nav klausījuši, «it sevišķi ņemot vērā, ka visi rīkojumi tika izteikti krievinieku mēlē. Un tad nolēma, ka koncertos jāievieš kārtība». Nākamās dienas koncertā Pērkonu apsargājuši kādi 70 miliči ar rācijām. Viens no Pērkona tehniskajiem večiem dzirdējis, kā milicis ziņo priekšniecībai: «Dom okružon» (Nams ielenkts).
Cits aculiecinieks - dzejnieks Aivars Neibarts - Vilcānam stāstīja: «Es tapu uzaicināts uz šo koncertu, un Dūrainītis mani apsolīja iekārtot iekšup zālē (jo es tak neiešu pirkt biļetes uz Dūrainīša koncertu). Es ieronos vienu brīsniņu ātrāk. Tad stāvu pie tās dižbūšanas Alfrēda Kalniņa ielā, un uzreiz piebrauc duji vai pat treji autiņi, uz kuriem uzraksts ĻUĢI. Apstājas. Izlec ārā vesels tūdaliņu bars, viens nobļauj: «Vau, vau, vau!», visi sastājas dujās rindās un ieskrien iekšup. Man šķitās, ka tur notiek kaut kādi mistiski terora akti, ka nupat vedīs ārup roku dzelžos saklemmētus ļaužus, bet nekā. Viņu vietā iznāk Dūrainītis, saka: «Aivar, tūlīt koncerts sāksies, ejam iekšā.» Nu, mēs drasējam arīdzan, aiz skatuves vienu mēriņu ietrimpelējām. Viņš saka: nu tad tu tur pirmajā rindā sēdi. Man visapkārt vaidēja tūdaliņi (atradās miliči - red.). Aizmugure bija pilna. Katras rindas galā vēl pa tūdaliņam sēdēja...»
Trešajā dienā no rīta Pērkons tika izsaukts pie kultūras ministra Kaupuža. Tas bļāvis, ka koncertos bijis nenormāls skaļums, ka viņš Kulakovu iespundēšot cietumā par padomju pilsoņu dzirdes traumēšanu un ka Kulakovam labāk būtu emigrēt vai pazust. «Un vēl viņš teica: «Cirks ir beidzies», jo pie varas bija nācis Andropovs.» Rīgas rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ināra Endziņa par Pērkona daiļrades atbalstīšanu dabūja rājienu, un grupa tika atbrīvota no kolhoza, kam bija piestiprināta.
Tad Kulakovs kopā ar Imantu Kalniņu uzrakstīja oratoriju Kā jūra, kā zeme, kā debess, un grupa drīkstēja atsākt koncertēšanu. Prieki bija īsi, jo nākamajā dienā pēc leģendārā Ogres koncerta bija paredzēts koncerts Saulkrastos, bet aizdomīgos miliči meta ārā no vilciena jau Lilastē. Koncerts tomēr notika - lielā klusumā, jo krūmos stāvēja mašīnas ar zaldātiem, miliči bija ar suņiem. Uz koncertu bija ieradies pats Kaupužs, sekoja totāls Pērkona darbības aizliegums, un Kaupužs kādā kultūras darbinieku sanāksmē izteicies, ka viņam esot divi ienaidnieki - Kulakovs un Reigans. Kulakovs palika bez darba, bet Endziņa dabūja otro rājienu.
Taču 1994. gadā Pērkons jau dārdēja brīvi un vareni - tik vareni, ka dažas dienas vēlāk Dienā varēja lasīt ziņu: Lembergs nolēmis cīnīties pret Pērkonu, jo koncerti Ventspilī esot bijuši pārāk skaļi.