«Kāda tik nav jūra!» jūsmo Evertovska kungs. «Katru reizi mainīga - gluda kā ezers, nemierīga, klusa un citu brīdi skaļa. Ir tikai viena lieta, kas nemainīga - pēc saules rieta un saules lēkta var pateikt, kāds būs laiks. Ja vakarā saule sarkana rietēs, būs labs; ja no rīta sarkana leks, būs lietus. Šī gudrība ir patiesība.»
Trīs gados par kapteini
«Tā ir brīnišķīga profesija!» saka Alberts, jautāts, kāpēc viņu valdzina ūdeņi. «Jau agrā bērnībā bija kāre tvert pēc zināšanām. Līdzko iemācījos lasīt - un tas bija gana agri -, pa bibliotēkām vien dzīvojos. Lasīju visu! Sākotnēji aizrāva lidmašīnas, gribēju kļūt par lidotāju, tomēr iegrozījās tā, ka ar otro piegājienu, bet tiku jūrskolā. Un, ziniet, nenožēloju savu mūžu!» uzsver seniors.
Tiklīdz pabeidzis jūrskolu, Alberts ticis darbā uz kuģa un jau pēc trīs gadiem kļuvis par kapteini. Tik ātri tāpēc, ka bijis ļoti centīgs un zinātkārs. «Man agri vajadzēja ganos iet. Māte gan piekodināja, ka lopus bez pieskatīšanas atstāt nedrīkst. Bet tiklīdz tie sagūla nosnausties, man radās laiks aizskriet līdz mežmalai, kaut ko apskatīt. Reiz gan māte pieķēra, brāzienu dabūju,» viņš atzīst. «Bet reiz pārcentos ne pa jokam. Mājās cūku bēres. Tēvs uzticēja ruksi nosvilināt, bet pats aizgāja nosnausties. Darbu uztvēru tik atbildīgi, ka tad, kad atgriezās tēvs, lopiņš bija pavisam sadedzis,» gardi nosmej Alberta kungs.
Lai no vētrām nebītos
Evertovska kunga darba gaitas saistītas ar kuģošanas drošību. Inspektora pienākumos ir noteikt kuģu tehnisko stāvokli, uzraudzīt remontu kvalitāti, pārbaudīt ne vien jūrā, bet arī pa Daugavu un Rīgas kanāliem braucošos kuģīšus. Tas esot līdzīgi kā ar ikgadējo auto tehnisko apskati, atšķirība vien tā, ka «kuģi paši pie drošības inspektoriem nebraucot klāt, inspektoram jādodas pie tā».
Ja kuģis ir drošs, tad no vētrām jūrā neesot ko bīties. Tomēr reiz arī kapteinis piedzīvojis pamatīgu viesuļvētru, kad šķitis - pēdējā stundiņa pienākusi. Augstākais stāvējis klāt. «Paldies Dievam, esmu kuģojis daudz un bez avārijām. Neviens cilvēks manā pārraudzībā nav gājis bojā,» lepojas sirmais vīrs. «Mācoties par jūrnieku jau 1. kursā sapratu, ka tas jādara centīgi. Ja būs sliktas zināšanas, būšu švaks speciālists,» viņš uzskata. «Kapteinim jābūt tolerantam, zinošam, ieturētam. Jūs varat perfekti zināt teoriju par to, kā droši kuģot un kā rīkoties attiecīgajā situācijā, bet, ja nebūs abildības sajūtas par cilvēku, nekas neizdosies.» Atbildības trūkums kapteiņiem arī esot iemesls, kāpēc mūsdienās ir tik daudz prāmju un kuģu katastrofu.
Vilina romantika un iespējas
Kopš 1996. gada pieredzējušais kapteinis Latvijas Jūras akadēmijā savas zināšanas kā pasniedzējs nodod arī tālāk jaunajiem speciālistiem.
Seniors stāsta, ka jūras zinības apgūt izvēlas ne tikai puiši, bet arī meitenes. Jaunieši ejot uz jūrskolu mācīties tās pašas romantikas un jūras valdzinājuma dēļ, kas savulaik skārusi Albertu. Bet ne tikai - vilinot arī laba darba iespējas. Un darbs esot nodrošināts, jo ārzemēs speciālisti ir pieprasīti. Tur arī peļņa daudz lielāka, nekā strādājot Latvijā. Vien skāde, ka jūrā jāpavada četrus mēnešus.
«Grūti!» atzīst seniors. Reiz viņš uz ūdens pavadījis daudz ilgāk - sešus mēnešus. Jautāju: vai jūras braucējam amatu viegli savienot ar ģimenes dzīvi? Evertovskis teic, ka «tas ir iespējams, bet labi vis nav...»
Meklējot paradīzi
Jūras slimību Alberts Evertovskis izslimojis sen - pirmo reizi nonākot uz buru kuģa Mendeļejevs. «Tik traki kā aprak-stīts stāstos par kuģotāju Nelsonu nav - spaini visu laiku klāt likt nevajag,» nepierastās sajūtas raksturo jūrnieks, «bet patīkami arī nav - viss šūpojas. Taču pēc divām dienām šie simptomi pāriet, ja vien jūrā brauc regulāri.»
Alberts esot apceļojis vai visu pasauli, nav bijis vien Ziemeļamerikā un Austrālijā. Sevišķi labi pazīstams viņam esot Atlantijas okeāns.
Vai seniors beidzot atradis paradīzi? «Paradīze zemes virsū, manuprāt, ir Latvija. Skaidri zinu! Jo esmu ceļojis ne tikai darba pienākumu dēļ, bet arī ar ģimeni. Kā no kuģa nost - tā mantas mašīnā un prom uz Karpatiem, Krimu, Murmansku. Atgriežoties dzimtenē, jau tās pierobežā sirdī ielīst patīkams siltums. Tā ir mājas sajūta.»
Smeju - vai tās nav arī vēdera ilgas nobaudīt mājās ceptu kotleti? Seniors atzīst - protams, mājas ēdiena garšu svešumā ne vienmēr var nosmeķēt, bet tas nav arī neiespējami. Kafejnīcā zirņus šur tur varot dabūt, bet kartupeļu klimpas gan ne. «Pašu interesantāko ēdienu baudīju Singapūrā. Neatminos gan, kas tieši uz tā zviedru galda bija, bet ēdiens bija tik piparots, ka trīs dienas ar ugunsdzēsības šļūteni muti gribējās skalot.»
Taujāju, vai jūrnieka dzīvesveids ir veselīgs, jo uz kuģa darba nekad netrūkst. «Jāstrādā cauru diennakti, it sevišķi kapteinim. Naktī vienmēr grūti acis aizvērt, jo bažas - vai uz kuģa un ar komandu viss kārtībā, vai kāds nav iemidzis,» apstiprina Evertov-ska kungs un turpina: «Padomju laikos uzskatīja, ka kapteiņi līdz 60 gadiem reti nodzīvo, jo uz kuģa ir liela atbildība un tās dēļ liels stress dienu un nakti. Tomēr tagad esmu saticis kapteiņus cienījamā vecumā, 70 un 75 gadus vecus, kuri turpina pildīt darba pienākumus. Secinu, ka šis amats nav nemaz tik neveselīgs. Jūra, svaigs gaiss... Galvenais - būt apmierinātam ar savu dzīvi.»