Par distanci var runāt arī vēl vienā nozīmē - mākslinieks ir klusinājis savu intonāciju, tagad tā skan pat nedaudz smeldzīgi. Lai cik paradoksāli tas būtu (ņemot vērā izstādes nosaukumu), šoreiz dominē nevis klātbūtne, bet tieši pretēji - prombūtne. Šī spēle ar binārām opozīcijām liek prātā atsaukt vēl citas kategorijas, kas veido šķietami pretrunīgus pārus. To viena - klātbūtnes - puse saistās ar aktivitāti, atklātību, varu, zināšanām, tiešu kontaktu un ekspansiju.
Tradicionāli Rietumeiropas kultūrā šajā svaru kausā tikusi likta arī konstrukcija «vīrietis», un tagad, domājot par Kaspara Zariņa agrākajiem darbiem, es turpat redzu arī Pedantu jeb mākslinieka otro «es». Tas apceļojis vai pusi pasaules, bijis izaicinošs un tiešs, publikas priekšā ne reizi vien atkailinājies gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē un centies skatītāju ievilkt savā pasaulē. Bagātīgais, pat izšķērdīgais Pedanta dzīves noformējums līdzinājies svētku svinēšanai ar neiztrūkstošo balsu murdoņu, glāžu šķindu, suņu gaudošanu, aprautām frāzēm un sieviešu smiekliem. Savulaik atzītais publikas mīlulis nu ir mainījies līdz nepazīšanai. Viņš vairs negrib ne ar vienu runāt un skatītājam pagriež muguru. Norobežojies un klusējošs, viņš klīst pa tukšo pludmali. Ir auksts, bet palikt mājās negribas. Tāls citiem, viņš ir tuvs pats sev. Un, ja mēs vēlamies, mēs drīkstam viņam sekot. «Tā ir iespēja būt patiesam,» viņš saka.
No reibuma līdz skaidrībai
Visatturīgākie, Kasparam Zariņam «netipiskākie» darbi ar gandrīz monohromatisku, askēzei tuvu izpildījumu, atsvešinātu vērojumu un lieliem, vienmērīgiem krāsu laukumiem izkārtoti pie ieejas mākslas salonā. Tiesa, uzreiz pa kreisi ir redzama arī neliela glezna Tas tuvojas, kurā attēlotais vīrietis ar binokli un izbrīnā pavērtu muti (it kā gribēdams teikt: «O!») ir kā labsirdīga parodija par izstādes apmeklētāju pirmo reakciju. Savukārt «netipisko» darbu vidū ir, piemēram, glezna Glāze ūdens, kas, būdama vienīgais nosacīti klusās dabas žanra darbs, atgādina par izstāžu atklāšanās valdošo vientulību. Zīmīgi, ka glāzē pildīts ūdens, nevis vīns, uzsverot pāreju no apreibuša uz skaidru redzējumu. Netālu novietotais lielformāta Pētnieks, kas ir izstādes vizītkarte, pastiprina introspektīvo ievirzi, vienlaikus rezumējot izstādes vēstījumu: pētnieks taustās gar aklu sienu, un viņa meklējumi no malas šķiet absurdi, bet viņam pašam - neizbēgami.
Tiesa, citos izstādes darbos krāsas atkal atmirdz biežāk, bet arvien saglabā mierīgu un atturīgu plūdumu, kā darbā Saules zaķis, vai arī nakts tumsā kvēlo gaisa balonu spožām liesmām (Atrakcija). Lai kāds būtu izpildījums, izmantotās vai neizmantotās krāsas šoreiz pat nav noteicošās, jo pašu prombūtnes - klātbūtnes sajūtu uzjundī pakauša motīvs, kas sastopams gandrīz katrā darbā. Proti, galvenais tēls (varonis) ir atveidots no mugurpuses, ļaujot skatītājam redzēt to, ko redz arī viņš, taču neatklājot viņa sejas izteiksmi. Tiesa, to uzminēt ļauj dažādi sīkumi, piemēram, viegli piešķiebtā galva vai plecu līnija. Šaubu gadījumā var ieskatīties neilgi pirms izstādes atklāšanas Arterritory.com publicētajā īsajā intervijā, kurā uz jautājumu: «Kur darbiem šobrīd rodi idejas?» Kaspars Zariņš sniedz lakonisku, bet izsmeļošu atbildi: «Izmisumā.»
XXI gadsimta vīrietis
Kā izstādes anotācijā rezumē mākslas zinātniece Diāna Barčevska, šie Kaspara Zariņa darbi veido stāstu par XXI gadsimta sākuma vīrieti. Uz jautājumu, kāds ir šis stāsts, esmu jau tikko atbildējusi, un paliek otrs jautājums - kāds ir pats vīrietis? Manuprāt, izstāde sniedz divas atbildes versijas. Pirmā ir tradicionāli normatīva - tas ir vīrietis, kuram ir jāprot gan pelnīt naudu, gan audzināt bērnus, gan salabot pilošu krānu. Izstādē šo kategoriju pārstāv «ekstrasenss» un «psihoterapeits», viņi arī ir vienīgie, kas turpina sarunāties ar skatītāju jeb realizē aktīvo «vīrišķo» pozīciju. Zīmīgi gan, ka abi ir paslēpušies aiz briļļu tonētajiem stikliem un savā ziņā paliek nepieejami, - tas liek jautāt, vai viņu «profesija» nav tikai reprezentācijai domāta fasāde. Savukārt otrā versija ir deskriptīva - tā veidojas, saliekot kopā mākslinieka «dzīves kadrus», kā viņš pats komentē savus darbus. Šie dažādie tēli neveido hierarhisku struktūru, nedz arī kalpo kādu scenāriju iedzīvināšanai. Viņi vienkārši ir - vientuļnieks, melanholiķis, malā stāvētājs, vienlaikus arī tēvs, vīrs, darbā iegrimis cilvēks un riteņbraucējs. Viņam ir mājas, un viņš ir noguris. Viesistabā uz cietā dīvāna viņš guļ diendusu, būdams tik tālu no Fauna un tik tuvu bezpalīdzīgam bērnam. Jā, un vēl - viņam patīk jakas ar kapuci. Personiskā šajā izstādē ir tik daudz, ka neko vairāk teikt arī negribas - nedz par dzimšanas dienām, nedz radurakstiem. Lai paliek vien gaismas zibšņi aiz dzīvžoga.