Jāskatās, ar kādiem nosacījumiem tas tiek piedāvāts. Ja kompleksā ar to, ka toties samazina pašvaldības daļu iedzīvotāju ienākuma nodoklī, tad... jārēķina. Mēs šādas ekonomiskās idejas vērtējam tikai tad, ja ir aprēķini. Vismaz tā mēs nu jau desmit gadu strādājam ar Finanšu ministriju, mēs piedāvājam savus skaitļus, viņi savus. Un jāsaka, ka mānīšanās laiks ir beidzies, attiecības ir pietiekami korektas.
Konceptuāli stāsts ir par lielāku motivāciju pašvaldībām veicināt savā teritorijā uzņēmējdarbību, kas ir pareizi. Zināma pieredze Latvijā jau ir - līdz 1994. gadam pašvaldības saņēma 15% no pievienotās vērtības nodokļa, kas tolaik saucās apgrozījuma nodoklis. Attiecīgi pašvaldības bija ieinteresētas privatizēt veikalus, ēdināšanas uzņēmumus, citus servisa uzņēmumus, jo tad tie darbojās un nesa ienākumus. Šodien saka, ka tā dalīt PVN mazās teritorijās ir grūti no administrēšanas viedokļa, tam varētu piekrist, bet, manuprāt, apriņķu līmenī varētu gan. Jebkurā gadījumā mūsu piedāvājumā par apriņķu izveidi - tas ir viens no finanšu avotiem apriņķu ienākumos. Bet tur, protams, jārēķina, un vēl jau lielais jautājums ir, vai būs politiskais atbalsts apriņķu izveidei.
Kaut kā partiju programmās šo apriņķu tēmu nepamanīju...
Nu... Parlaments bija devis uzdevumu, un faktiski tam vajadzēja būt pabeigtam līdz šā gada sākumam, bet... Kad ministrija bija sataisījusies iet uz Saeimu ar priekšlikumiem, notika tas, kas notika. Atgādināšu, par ko ir runa. Tātad tika pieņemts lēmums apturēt plānošanas reģionu likvidēšanu ar domu, ka šie reģioni varētu pārveidoties par apriņķiem. LPS lika priekšā, ka apriņķu skaitam vajadzētu būt nedaudz lielākam - astoņiem vai deviņiem - atbilstoši lielo pilsētu skaitam, lai nav pretrunas viena plānošanas reģiona ietvaros starp lielajām pilsētām. Mūsu piedāvājums ir: apriņķus vēlam tiešās vēlēšanās vienlaikus ar parlamentu; apriņķiem atdodam visas tās saimnieciskās funkcijas, kuras patlaban veic ministrijas, tām atstājot politikas izstrādi. Iegūstam kompaktu valsts pārvaldi. Tātad apriņķu līmenis ir vietējie pasažieru pārvadājumi, otrās kategorijas valsts ceļi, veselības aprūpe, profesionālā izglītība, internātskolas, pansionāti u. c. konkrētā apriņķa robežās. Respektīvi, runa ir par jautājumiem, kas valsts mērogā, ja tā drīkst teikt, ir par mazu, savukārt pašvaldību līmenim par lielu. Nujā - un tā šis piedāvājums stāv. Pieļauju, ka politiskās partijas šaubās par savām izredzēm šajās apriņķu vēlēšanās... Ja priekšlikumi tiktu pieņemti, mēs būtu gatavi procesu sagatavot līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām pēc trim gadiem.
Kā tev vēl no LPS viedokļa tematiski pietrūkst priekšvēlēšanu diskusijās, kurās runa ir par pašvaldībām?
Mēs jau krīzes sākumā rosinājām samazināt dažādu normatīvo aktu, MK noteikumu utt. apjomu. Valdība to akceptēja, parlamentā iesprūda... Ja mēs šo apjomu nemazināsim, nekādas jēdzīgas valsts pārvaldes nebūs. Jo tagad ir tā: pārvaldē strādājošo skaits ir samazināts, algas samazinātas, savukārt pienākumu attiecīgi kļuvis divreiz vairāk. Un tad ir kā vecos laikos: vieni izliekas, ka strādā, otri - ka tiem pirmajiem maksā, bet faktiski nenotiek ne viens, ne otrs. Vajadzētu būt tā, ka pārvaldē strādājošais apzinās, ka viņa atalgojums ir atkarīgs no rezultāta - tā mazākā daļa būtu par to, ka viņš, kā saka, nāk uz darbu, lielākā piesaistīta rezultātam. Bet tad atalgojumam ir nepieciešami papildu līdzekļi.
Pēc kādiem kritērijiem šī «papīru kalna» mazināšana notiktu?
Ja runājam tieši par pašvaldībām, tām jāatdod lielākas tiesības un, protams, atbildība lēmumos. Piemēram, sociālajā jomā centralizēto regulējumu dēļ mums veidojas pašvaldību saņēmēju dinastijas pilnīgi bez motivācijas kaut ko darīt. Tā nav efektīva sociālā palīdzība! Pašlaik situācija ir tāda, ka pašvaldība no palīdzības saņēmēja neko, tā teikt, lieku, kādu līdzdarbību nemaz nedrīkst prasīt! Ja mums būtu lielākas pilnvaras, mēs ar to pašu naudas apjomu izdarītu vairāk. Tu domā, ka cilvēki nekļūst dusmīgi, redzot šīs «dinastijas»? Mums bija divas tikšanās ar labklājības ministri, bet nu... vajadzēja tā, ka attiecīgie grozījumi likumos iet kontekstā ar nākamā gada budžetu, lai šos jauninājumus var no 1. janvāra ieviest. Ne jau no labas dzīves mēs par to runājam... No 1. janvāra pašvaldībās beidzas t. s. sociālais tīkls, valsts saka: mēs jums neko palīdzēt nevaram. Tad vismaz novāciet tos muļķīgos regulējumus! Šos grozījumus parlamentam vajadzēja pieņemt šovasar, lai pašvaldībām ir laiks pamainīt savus saistošos noteikumus, jo mēs jau nevaram kaut ko uz savu galvu darīt. Bet ir, kā ir, pats zini. Teorētiski paspēt vēl varētu ar pārejas mehānismiem...
Bet ja nepaspēs?
Tad mēs turpināsim pašreizējo absurdo situāciju. Tad lai valsts saglabā savu līdzfinansējumu.
Bet ja atteiks? Konsolidācija, un tā...
Ja atteiks... un vēl tās runas par pašvaldību daļas IIN samazināšanu... Tad es teikšu tā: kādam sagribējies dabūt otru Londonu?!
Ja runājam par neskaidrībām un laika rezerves izsīkšanu - nav bažu, ka tie 100-130 miljoni, kas nākamgad vēl jākonsolidē, atnesīs arī pašvaldībām nepatīkamus pārsteigumus?
Man liekas, ka visas šīs runas - simt, divsimt, trīssimt miljonu - ir muļķības! Nav taču noslēpums: taisot nodokļu ieņēmumu prognozi, to apzināti taisa piesardzīgāku, lai pēc tam varētu lepoties ar izciliem rezultātiem. Tādēļ, kamēr nav reālu prognožu par ieņēmumiem, tā ir cilvēku tracināšana.