Arī _Zilā Krusta_ valdes priekšsēdētājs Kārlis Dreimanis ir pārliecināts, ka cietuma nelabvēlīgā vide cilvēkus tikai samaitā, nevis pāraudzina: «Kaut vai, ja autovadītājs izraisa avāriju un viņu apcietina, visa dzīve ir sabojāta. Mūsu vidū ir cilvēki, kas nosēdējuši pa divdesmit gadiem, bet sākuši ar pilnīgiem sīkumiem.»
«Tas jau nebūtu slikti. Ne tikai tāpēc, ka «vo! Varēsim nesēdēt!», bet tāpēc, ka jebko darīt ir daudz labāk nekā sēdēt aiz restēm. Piemēram, iesēžas kāds, tur jau vecie zeki priekšā. Tie samāca, ko un kā darīt, kā vairāk var noraut, un cilvēks iznāk ārā un tikai domā, kā to visu izmēģināt. Bet, no otras puses, vienam otram cietums var arī palīdzēt - viņš tikai sēdēs un domās, kā nekad mūžā tur vairs nenonākt,» Zigmunds prāto par plānoto Krimināllikuma reformu gaidāmajām sekām.
Jāpiebilst, ka Tieslietu ministrijas (TM) izstrādāto reformu mērķis ir samazināt noziedznieku skaitu, kas nonāk cietumā par pārkāpumiem pret citu personu mantu, lai tādējādi pietuvinātu Latvijas kriminālsodu sistēmu Eiropas Savienības situācijai un atvieglotu ieslodzīto resocializāciju.
«Viens iet uz veikalu nozagt, jo viņam ēst gribas, bet cits tikai, lai iedropēt vai vēl kaut ko dabūtu. Nav jau tā, ka šanci nevar dabūt, kaut ko jau var, bet nospert dažiem ir vieglāk,» prāto Zigmunds. Viņaprāt, tas, vai tiešām labosies, ir atkarīgs no katra cilvēka rakstura, tādēļ noteiktas atbildes, vai cietumsods ir sliktāks par citiem sodiem, nav.
Visai liela daļa Zilā Krusta patversmes iemītnieku ir bijušie ieslodzītie. Šī reliģiskā organizācija ārpus Rīgas arī izveidojusi divas komūnas, kurās bijušie noziedznieki var iziet tā saukto darba terapiju, lai atmestu nelāgos ieradumus un varētu atgriezties sabiedrībā. Organizācijas valdes priekšsēdētājs K. Dreimanis, kuram pašam pirms 30 gadiem ticība palīdzējusi atmest alkohola lietošanu, Dienai uzsvēra, ka ne tikai piespiedu darbs varētu būt laba iespēja daudziem neizkrist no sabiedrības, bet arī pievēršanās reliģijai, kas dodot spēku «atgriezties dzīvē». «Te ir daudz tādu, kas ir pa 17 gadiem nosēdējuši cietumā un paši stāsta, ka nekas viņus nav varējis labot. Ne cietums, ne karceris, ne policija, ne valdība, tikai ticība,» viņš uzsver.
K. Dreimanis gan atzīst, ka ne visiem Zilā Krusta terapijas dalībniekiem tā ir palīdzējusi - esot arī tādi, kuri atgriezušies cietumā. Arī Zigmunds Dienai teica, ka galvenais iemesls, kādēļ pēdējos piecus gadus ir spējis nodzīvot Zilā Krusta patversmē bez likumu pārkāpšanas, ir nevis reliģiska apskaidrība, bet gan nekas cits kā vecums: «Man jau ir gadi, gribas vairāk miera - tāds variants.»
Bijušais cietumnieks gan nav drošs, vai šobrīd būtu jādzīvo patversmē, ja savulaik nebūtu nonācis cietumā. Par spīti brīvībā pavadītajiem gadiem viņš vēl joprojām nav iejuties normālā sabiedrībā: «Es aizeju uz pilsētu un lūru apkārt, kā ne tur trāpījis. Nākot ārā no cietuma, bija visvisādas idejas - man taču būs brīvība, es visu varēšu. Bet, kā iznācu, tā biju tupikā.»