Nākamajā vasarā abi jaunieši, pateicoties vecāku atbalstam, nolēma aizbraukt uz Amsterdamu, kas bija Dagnijas sapņu pilsēta. Viņi apmetās viesnīcā uz laivas kādā no pilsētas kanāliem, noīrēja velosipēdus, krustām šķērsām izstaigāja vecpilsētu un jutās kā putni gaisā. Jauni, iemīlējušies un bezgala laimīgi. Trešajā vakarā jaunieši ieklīda kādā kafejnīcā, un laipns jauns cilvēks abiem piedāvāja zālīti. Dāvis atteicās uzreiz, bet Dagnija mudināja: «Vienu reizi taču var, skat, te visi pīpē un nav vis kādi bomži, bet pieklājīgi cilvēki. Kad vēl mums būs tāda iespēja? Galu galā - dzīvē vienreiz jāpamēģina viss.»
Tas vakars bija lielisks. Dāvis skumji pasmaida - viņš, nedejotājs no dzimšanas, pirmo reizi virpuļoja pa deju placi tā, ka Dagnijai aizrāvās elpa. Arī nākamais rīts ne ar ko neatšķīrās no citiem, pat galva nesāpēja, taču Dāvis mulsa: viņš pirmo reizi bija pārkāpis savu principu - nekad nedari to, ko pats negribi. Zālīti viņš vairs nesmēķēja ne Amsterdamā, ne Rīgā pārbraucis. Taču viņam it kā kāds bija atvēris acis. Dāvis pamanīja, ka Dagnija labprāt iemalko dažādus kokteiļus, sākusi daudz vairāk smēķēt un, galvenais, dažādos burziņos vairs nejūtas labi, ja nav uzsmēķējusi zālīti. Dāvis mēģināja ar Dagniju izrunāties, un viņa vienmēr atbildēja, ka tikai sīki niekojas. Dāvis saprata, ka viņš draudzenei palīdzēt nespēs, un attiecības pajuka.
Dāvis iestājās Mūzikas akadēmijā, bet Dagnija kādu laiku citu pēc citas mainīja darbavietas, kurās viņu iekārtoja vecāki, tad visam atmeta ar roku. Dāvis joprojām nesaprot - tajā pirmajā reizē viņi «paniekojās» abi. Kāpēc viņam nekādu seku nebija, bet Dagnija salūza? Vai arī viņš varēja turpināt tiekties pēc zālītes? Draugs, pie kura Dāvis Jāņos iepazinās ar Dagniju un kuram puisis tikai nesen izstāstīja notikušo, īsi noteica: «Tev vienmēr bijis mugurkauls. Dagnijai gribējās skaisti dzīvot tūlīt un tagad, bet tā nemēdz būt.»