Un, ja nav bijis svarīgs un dārgs - nav vērts pat censties: tieši šī iemesla dēļ tik daudzi «mākslas darbi» dzimst miruši, jo nespēj atbildēt uz pirmo, bet būtiskāko jautājumu - kādēļ tev, māksliniek, ir bijis svarīgi ar mums dalīties savā dvēseles pieredzē tieši šādā un ne citādā formā/veidolā?
Tātad - neonuārs. Neo-noir. Jauns melnais - burtiski. Tātad - stilizācija, spēle, estētiska ampelēšanās. Vai tikai? Aktuālajā news stream jeb kultūras ziņu straumē daži uzplaiksnījumi ar nacionālā lepnuma akcentu - nupat krievu presē kritiķi slavē latviešu komandas - telpogrāfes Monikas Pormales un kostīmu mākslinieku dueta Mare&Rols - absolūtā pilnībā tikai melnbaltos toņos risināto Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins (vai arī, kā operas tapšanas laikā afišās rakstīja, Eugene Onegin - jo mode uz francisko taču!) iestudējumu Pēterburgas Mihaila teātrī. Un tā temperamentīgais ukraiņu režisors Andrijs Žoldaks pat neslēpj, ka «es uz Puškinu skatos ar tādu laiktelpas distanci, kā kad viņš būtu dižs japāņu vai franču rakstnieks». Ak, viņi taču stilizē manu brendu - mazo meln(balto) vakarkleitiņu -, Parīzē izsauktos Koko Šanele un laimīgi apgrieztos kapiņā uz otriem sāniem. Melni balts ir stabilitātes zīme, tāpēc jau klasika - teiks vieni.
Otri oponēs, ka «tīrs» melnbaltais ir neiespējams, ka melnbalts dzemdina un baro pustoņus - pelēko, iracionālas nedrošības, trauslu baiļu, draudīgas noslēpumainības, klaustrofobiskas nenoteiktības fatālisma zonu. Kā rakstīja Kokto: «Nāve visdrīzāk atnāk pelēkā tērpā.»
Taču visi tikko minētie «pelēkā nokrāsas» raksturojošie epiteti der arī pēc ekspresionisma spēcīgākās kinematogrāfa kustības apzīmēšanai - film noir! Melnajai filmai, šim modernisma fantomam, kas, aizsācies XX gadsimta 40. gados kā estētisks eksperiments kino formālo paņēmienu atjaunināšanā, izvērtās par vesela laikmeta zīmi cilvēka nedrošības un morālo vērtību sabrukumam. Tas, ka arī Latvijas mākslinieki «uzoduši» šo stilu, estētiku, liecina tikai par mūsu pelēkā laikmeta nespēju izšķirties - melnbalts vai balts un melns. Vai neartikulēta murmulēšana pustoņos - mūsu laikmeta zīme?
Latvijā film noir kā estētiska koncepta «ievazāšanas» pionieris ir Amerikā režijas studijas beigušais Gatis Šmits, kurš pirms pieciem gadiem azartiski rotaļājās ar «melnās filmas» estētiku JRT izrādē Tas notika ar viņiem, skatītājiem programmas lapiņas vietā izsniedzot špikeri ar veselu film noir sarakstu - izglītojieties, draugi!
Jau kā jēgas principu film noir melnbaltpelēko (nenoteiktības, ambivalences un fatālu nolemtības drebuļu) estētiku tālāk postulēja Alvis Hermanis, tiesa - Vīnē, 2011. gadā Burgtheater iestudējot populāru austriešu dekadenta Šniclera darbu Das weite Land (Tālā zeme).
Tagad film noir estētikā pamatīgi ieurbusies - un, spriežot pēc foto, itin veiksmīgi - Nacionālā teātra režisore Ināra Slucka. Izmantojot 40.-50. gadu Holivudas filmu estētiku, viņa pietuvina teātri kinoekrānam un abus kopā - klusā dzīves/filmas nozieguma vērotājiem zālē. Šovakar pirmizrāde viņas Zudušo laiku citējot - izrādes nosaukums pat neslēpj savus nodomus.