Vispirms gribu teikt, ka Latvija un citas Baltijas valstis ar savu ekonomikas politiku tikušas galā īpaši labi. Jūsu izvēlēto iekšējo devalvāciju es sauktu par otro labāko no iespējamajām taktikām. Bet, ja jums ir augstas izmaksas un slikta tirgus darbība, tad nekas neatliek kā tieša ietekme. Iepriekš to jau darījušas vairākas valstis. Piemēram, Dānijai, kas savu valūtu piesaistīja eiro, arī nācās īstenot nopietnas strukturālas reformas un padarīt ekonomiku efektīvāku. Arī citās Eiropas ekonomikās ir strukturālas problēmas ar sliktiem darba un preču tirgiem.
Daudzi it kā atzīti ārvalstu ekonomikas eksperti šo Baltijas valstu īstenoto fiskālo politiku kritizē un izskata pārmetumus SVF, norādot, ka galvenie šādas politikas upuri ir paši Baltijas valstu iedzīvotāji. Kādēļ, jūsuprāt, ir šāda kritika?
Tā ir kļūdaina un pārlieku vienkāršota neseno notikumu sapratne. 1997.-1998. gadā Austrumāzijas valstis - Dienvidkoreja, Malaizija, Taizeme un Indonēzija - no krīzes izkļuva ar valūtas devalvāciju. Tāpat Krievija 1998. gadā, Argentīna - 2001. gadā. No šiem piemēriem rodas iespaids, ka devalvācija ir neizbēgama, bet tā nav tiesa. Piemēram, Argentīnas devalvācija bija traģēdija, tā sagrāva visu banku sistēmu. Tāpēc devalvācija nav laba.
Ja jūs būtu devalvējuši latu, visa jūsu banku sistēma būtu sabrukusi, apvērsta kājām gaisā. Otrām kārtām cietuši būtu tie cilvēki, kam ir patēriņa kredīti un aizdevumi biznesam. Tieši tas notika Argentīnā, un šis piemērs māca, ka jums ir jāizvairās no devalvācijas, ja vien tas ir iespējams. Devalvācijas risinājums ir tādu cilvēku uzskats, kam ir vienkāršots, nepadziļināts skatījums.
Un tomēr - ir ievērojami eksperti, kas pieturas pie šā viedokļa. Kādēļ?
Diez vai tas ir nešaubīgs ieskats, drīzāk gan priekšrokas došana vienai no izvēlēm - devalvācijai. Tomēr pret to spēcīgi iebilst, piemēram, Ziemeļvalstis un Eiropas Komisija. Šie iebildumi saistīti ar Dānijas pieredzi - viņi ievēroja piesaisti eiro, sekmīgi veica iekšējas reformas.
Latvijā dzirdamas runas, ka valstij jāiesaistās ekonomikas sildīšanā. Cik saprātīgi būtu palielināt valsts budžeta tiešās vai netiešās subsīdijas biznesam?
Tas nu nemaz nav saprātīgi. Problēma ir tāda, ka valdība nevar iesaistīties ekonomikas sildīšanā, neizraisot vēl lielāku nestabilitāti. Ja jūs cīnāties ar budžeta deficītu - ja tas ir jūsu uzstādījums, tad neko tādu jūs vienkārši nevarat atļauties. Tas, ko valdība var darīt, ir radīt labu, brīvu vidi, kur biznesam darboties. Tādā mazā, atvērtā ekonomikā, kāda ir Latvijā, ir grūti saprast, kā tieši rīkoties. Skaidrs, ka valsts loma ir nodrošināt labu izglītību un labu infrastruktūru, pirmām kārtām jau labus likumus.
Vai ilgtermiņā tādas subsīdijas, kādas, piemēram, Vācija piedāvāja saviem autoražotājiem, tomēr nekropļo biznesa konkurētspēju?
Vāciešiem ar autobūvi iet ļoti labi, tomēr vispārīgi kā ekonomika Vācija ir pārlieku regulēta, no kā viņiem jāmēģina pamazām tikt vaļā. Vissatriecošākais Vācijas sakarā ir ekonomikas lēnā izaugsme ilgā laika posmā. Vācijai ir arī liels valsts parāds - 74% no IK, kas ir stipri virs Māstrihtas kritērija.
Valstu ārējo parādu pieaugums rada nopietnas bažas par to iespējām pildīt saistības. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā liela daļa pasaules valstu būs spiestas veikt nopietnus budžeta izdevumu samazinājumus?
Jā, es turpmāk paredzu daudz mazāku iecietību pret ārējiem parādiem, un pirmām kārtām tas attiecas uz Eiropu, Japānu un ASV, kas finansiāli ir pasaules vājākās daļas. Jaunattīstības tirgu ekonomikas lielākoties ir labi stabilizētas. Ķīna, Krievija, Brazīlija utt. - tām ir ļoti labas bilances.
To varēs atrisināt tikai ar aizņemšanās pārtraukšanu, vai arī budžetu konsolidācija ir neizbēgama?
Protams, ka būs jāmazina budžeta deficīti, kas Eiropā kļūst neciešami. Tas ir, tie netiks pieciesti. Arī tas, ka valdībām aizņemties kļūs aizvien dārgāk, jo valdību aizdevumi nākotnē tiks uzskatīti par tikpat riskantiem kā sekundārās hipotēkas (t. i., mājokļu kredīti mājsaimniecībām - red. piez.). Tie būs nākamie «toksiskie aktīvi». Tas sākās ar Grieķijas obligācijām un turpināsies. Tagad visur Eiropā sāk mazināt budžeta deficītu, un es domāju, ka tas būs tālejoši. Tas ir labi un nepieciešami.
Vai iekšējā patēriņa mākslīgā stimulēšana vispār ir uzskatāma par ilgtspējīgu stratēģiju ekonomiskās krīzes pārvarēšanai?
Pašlaik pieredzam keinsisma pēdējo dvašu (Dž. M. Keinsa vārdā nosaukta teorija, kas paredz daļēju valsts iejaukšanos ekonomikā - red.). Diemžēl nav iespējams radīt naudu no nekā. Ekonomikai tas nāk tikai par labu, arī apziņai, ka par to, ko tu ēd, ir jāmaksā.
Vai tas nozīmē pārmaiņas ekonomikas teorijā?
Jā. Mēs pieredzam virzību uz stingrāku fiskālo politiku. Pēdējais mēģinājums, kad valdības ar stimulāciju mēģināja ekonomiku izvilkt no tā sauktā biznesa apļa, ir radījis tikai lielāku budžeta deficītu. Izraušanās vietā mēs dabūjām inflāciju un bezdarbu. Ir pierādījies, ka ne valdības, ne arī centrālās bankas nevar ieplūdināt ekonomikā naudu par brīvu.
Pastāv mīts, ka pret lata devalvāciju iebildušas zviedru bankas - Swedbank un SEB banka -, kam lata devalvācija nozīmētu lielākus zaudējumus. Cik pamatoti ir šādi apgalvojumi?
Protams, bankas būtu zaudētājas, tomēr tās izdzīvotu. Zviedrijā tām tika nodrošināts drošības spilvens, un bankas būtu izkūlušās arī devalvācijas gadījumā. No devalvācijas visvairāk būtu cietusi Latvija - ar sagrautu banku sistēmu un banku klientu bankrotiem. Kuram no devalvācijas ir lielākais labums? Tie ir lielie eksportētāji - valsts lielākie biznesmeņi. Devalvācija bagātos padarītu vēl bagātākus uz visu pārējo rēķina. Nākamais - cik liela devalvācija būtu? Ja tā būtu nekontrolēta, tā būtu ļoti liela - par kādiem 50% vai vairāk. Piemēram, devalvācija 1998. gadā Krievijā bija par 75%. Un tas nozīmē, ka ļaudis cieš daudz vairāk nekā no samazinātām algām un pensijām par kādiem 25%.
Ja devalvācija būtu notikusi, eiro plāns būtu jānoraksta, jo jums būtu ļoti liela inflācija, bet tagad eiro ieviešana 2014. gadā ir reālistisks plāns, jo inflācija nav problēma. Tagad jākoncentrējas uz budžeta deficītu. Tā vienmēr ir tikai politiska problēma, ne tehniska.
Kādas ir jūsu prognozes par Latvijas tuvāko ekonomisko nākotni?
Jums ir daudz brīvā darbaspēka, tāpēc nevajadzētu būt grūtībām ražošanas un eksporta izaugsmē. Lielākais IK kritums jums ir uz sarukušā iekšējā pieprasījuma rēķina. Tas ir vienkārši cilvēku baiļu dēļ. Ja cilvēki jutīs, ka cenas tiek kontrolētas, viņiem vajadzētu atgriezties pie ierastajiem tēriņiem. Tāpēc es domāju, ka Latvija varētu atgūties diezgan ātri. Labi ir arī tas, ka jūs neesat pieredzējuši masīvu kapitāla aizplūšanu. Neviena no zviedru bankām netaisās Latviju pamest.
Kādā SVF darba dokumentā ir pausti pārmetumi zviedru bankām, kas, 2004.-2007. gadā ieplūdinot Latvijā lielus līdzekļus kredītu veidā, ir veicinājušas ekonomikas pārkaršanu. Cik pamatoti tie ir?
Pēc mana ieskata, galvenā problēma arī šeit bija ASV Federālo rezervju un Eiropas Centrālās bankas (ECB) pārlieku vaļīgā monetārā politika. Arī Japānas Bankas. Protams, ka zviedru bankas aizdeva par daudz, tomēr pirmām kārtām ir jāvaino centrālās bankas, bet pēc tam - finanšu tirgus regulatori. Trešās vainojamās ir komercbankas. Protams, ka tās ir vainojamas, tomēr vaļīgā monetārā politika vispirms. ECB iepriekšējos gados pieejamos monetāros līdzekļus palielināja par 9,5% gadā. Inflācija bija 2%. Kas notika ar starpību? Tā aizgāja vērtības burbuļa pūšanai. Latvijā mājokļu vērtība piecos gados cēlās par 250%. Kāds gan tam pamatojums? Tam nevajadzēja notikt. Zviedrijas Centrālā banka Riksbanken par to ir tikusi sodīta, un Latvijas gadījums tajā bija salīdzinoši neliela nauda. Finanšu regulators arī neuzskatīja, ka būtu atbildīgs par šeit notikušo.
Kāpēc zviedru bankas ar iepriekšējo krīžu pieredzi nespēja paredzēt, kas sekos?
Pēc statistikas redzams, ka SEB aizdošanu sāka iegrožot pirmā jau 2006. gadā, bet 2007. gada vasarā pavisam asi. Pārējās bankas uzvedās dažādi.#
Intervēja Didzis Meļķis