Izstādē Māris Subačs. Jaunie darbi un retrospekcija gan šos kristīgos zīmējumus, gan agrākus un varbūt sen piemirstus darbus kuratores Ingas Šteimanes komentāri glīti un uzskatāmi ierāmē dažādos kontekstos, arī eksponātu izvietojums un noformējums izceļas ar efektīgu ekskluzivitāti. Viens no jaunatklājumiem - latviešu Polokam Pauļukam vai latviešu Rotko Grūbem itin vilinoši būtu piepulcēt latviešu Klē Subaču. Šveicieša Paula Klē mīklaino grafisko zīmju plejādei, kuru ģenēze saistās ar ekspresionisma un sirreālisma robežjoslu, gan nav daudz kopīga ar spirituāli reliģisko dimensiju meklējumiem, kas nodarbināja, piemēram, Kandinski vai Mondrianu. Tomēr vizuālā valoda liek padomāt. Kā teicis Klē, viņa jaunrade nozīmējot «palaist līniju pastaigā». Arī Subača līnijas pastaigājas plašā diapazonā.
Evolūcijas ceļš
Izstādes retrospektīvā uzbūve izceļ gaismā vēl kādu svarīgu lietu. Iedomājoties Aijas Zariņas rokraksta virzību no padomju pilsoņus tracinošās, jaudīgi revolucionārās formas līdz krietni neizteiksmīgākiem, toties ezoteriski pretencioziem veidoliem, gandrīz šķistu, ka tai lokālu paralēļu nav. Tagad redzams, ka ir gan. Subača 80. gadu nogales linogriezumi un sietspiedes līdzīgā kārtā uzbrūk ar robustu primitīvismu, skaļu, ekspresīvu izteiksmi (Ainava ar balonu, Vīrs ar ordeņiem, 1989, u. c.), kas ierakstās plašākā politiska un sociāla protesta kontekstā. Kas notiek pēc tam? 1993. gadā veidotajā krāsainu linogriezumu ciklā abstraktas grafiskās zīmes pietuvojas neolīta klinšu zīmējumu stilistikai, mākslinieks pievēršas arī austrumu kaligrāfijas dejojošo līniju plūstamībai. Visbeidzot, darbi tematiski noenkurojas kristīgajā vēstī - kopš 1995. gadā tapušajiem linogriezumiem, kuros kalni, ūdeņi, cilvēciņi, dzīvnieciņi u. c. objekti novesti līdz izteiksmes minimumam, Subača tēli kalpo Bībeles sižetu brīvām interpretācijām.
Sakrālā māksla
Svarīgi, vai šeit būtu jāpiesauc sakrālas mākslas jēdziens? Mūsdienās tas ir ļoti problemātisks. Lai arī pasaulē daudzi mākslinieki pievērsušies kristietības motīviem visdažādākajos medijos, rezultāts drīzāk šokējis un izaicinājis baznīcas aprindas. Savukārt liturģiskām norisēm domātu objektu veidošana, piemēram, ikonu gleznotāju darbība, tomēr neiekļaujas mūsdienīgā mākslas jēdzienā, lai arī cik tas būtu variabls vai neskaidrs. Kā raksta Ieva Astahovska par laikmetīgās mākslas un kristietības attiecībām, «spilgtākie precedenti reliģijas un mākslas dialogam Latvijā» (Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas, 2008) ir Helēnas Heinrihsones altārglezna Kolkas baznīcai, kā arī Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna videoaltāris. Subača zīmējumi noteikti arī ir šī dialoga sastāvdaļa, tomēr to apliecinošais tonis patiešām provocē lietot sakrālās mākslas terminu - tādā nozīmē, ka tiek mēģināts atcelt vai ignorēt reliģiskās pasaules ainas sairumu, kas tieši izriet no apgaismības mantojuma un indivīda emancipācijas centieniem. Kuratore Subača darbos izcēlusi modernisma diskursa, sekularizācijas un egocentrisma kritiku. Pat ja šīs kritikas klātbūtne ir nepārprotama, daudz mazāk skaidrs, cik tā ir pamatojama. Sekularizācijas tuvākā analoģija tomēr ir pieaugšanas process, kurā indivīds nevēlas apstāties pusceļā, uzdodot noteiktus jautājumus par pasaules uzbūvi, jēgu un šai sakarā iegūstamajiem pierādījumiem. Viena no Subača zīmējumos ietvertajām sentencēm «Var vai nu mīlēt Dieva noslēpumaino kārtību, vai haosā saprast pašam sevi…» piedāvā interesantu izvēli, un diemžēl nav nekādu liecību, ka pirmā ir jebkādā fundamentālā nozīmē labāka par otro.