Ierocis - garīgais spēks
Vai mēs varam uzskatīt, ka Radošo savienību plēnums bija īstais garīgās atmodas sākums?
Ja es nebūtu bijis viens no šī plēnuma autoriem, tad es teiktu - jā.
…Varbūt mēs noteicām rokrakstu tālākai tautas kustībai? Mums ir jāuzvedas nevis tā kā 1905. gadā, bet ir jāizmanto viss, kas 50 gados ir uzkrāts, - ne tikai tās bailes, verdzība, pielāgošanās, ne tikai tas alkoholisms un divdabīgais karjerisms, bet arī tas, ko mēs bijām ieguvuši. Padomju Latvijā cilvēki mācījās, izglītojās, dzīvoja, arī sasniedza lielus - es tagad runāšu kā propagandists - sasniegumus. Kur tad radās tās lieliskās filmas, kuras skatāmies? Jaunieši tagad brīnās: «Jums bija cenzūra? Bet kā tad jums tik brīnišķīgas filmas ir?» Zelta fonds! Kur tad mums radās, teiksim, Mihails Tāls, viens no Latvijas spožākajiem cilvēkiem? Jānis Stradiņš teica: «Mihails Tāls ir ir sūtnis no kosmosa.» Varbūt tā ir!
Kur tad mums radās literatūra? Ir tādi ekstrēmisti, kas saka: «Visa tā padomju literatūra ir sametama krāsnī uz šķipeles.» Nu tā nav! Kultūras kanonā mums ir Regīna Ezera un Imants Ziedonis… es pat nevaru visus nosaukt… Jā, un kur mums radās tā brīnišķīgā glezniecība? Slava arhitektiem, ka viņi sāka ierakstīt zelta fondos daudzas padomju laikā radītās celtnes - Martas Staņas radīto Dailes teātri, Modra Ģelža mazo vasarnīciņu. Un Dziesmu svētki! Mēs kritizējam un lamājam Vladimiru Iļjiču Kaupužu. Viņš nelaida dažu labu dziesmu, arī manu dziesmu Manai dzimtenei vienos Dziesmu svētkos. Nākamajos Dziesmu svētkos palaida, tad jau bija aizmirsis, ka tā aizliegta. Bet Dziesmu svētki notika un tautastērpi tika austi. Dziesmu svētki bija krāšņi - ar visām tām pāris dziesmām par partiju un Ļeņinu un divām bezkaunībām, kad uzlaida uz skatuves Baltijas kara apgabalu ar kazačoku un šautenēm. Bet bija arī Gaismaspils. Latviešu profesionālie diriģenti - Mednis, Račevskis un brāļi Kokari - brauca pa saimniecībām un kolhoziem un mācīja dziedāt. Brīžiem pat disciplinārā kārtā bija jādzied korī. Ar to visu bagāžu mēs atnācām arī uz Tautas frontes kongresu. Tautas frontes kongress faktiski iesākās Mežaparkā ar gatavu repertuāru. Šveicē vīriešiem mājās bija ieroči un, ja kaut kas notiek, tad viņi ņem ieročus un iet uz robežām sargāt savu tēvzemi. Mūsu pūralādēs stāvēja tautastērpi un rīklēs bija obligātais Dziesmu svētku repertuārs, kas īstenībā bija viss mūsu galvenais zelta fonds un saturs. Varējām 8. oktobrī aicināt tautu uz manifestāciju. Nebija nemaz jāmēģina un nevajadzēja skatuvi dekorēt! Vajadzēja nolikt mikrofonus, un varējām jau dziedāt. Tie bija mūsu ieroči!
Tā es gribēju izskaidrot to, ka plēnums uzstādīja rokrakstu, paņēmienu.
Politiskās glītrakstīšanas stunda?
Jā! Kā mēs cīnīsimies, kā mums ir jācīnās. Mums ir jācīnās dziedot! Kad pārbraucām mājās no partijas 19. konferences (1988. gada 28. jūn. Maskavā - red.), kurā piedalījās arī Dainis Īvāns, kurš toreiz nebija Tautas frontes (TF) priekšsēdētājs, jo TF nemaz nebija, Ēriks Hānbergs, Alfrēds Čepānis, kurš jau bija pārnācis uz šito pusi, uz mums bija ļoti dusmīgi. Es atceros, Daugavpils partijas komiteja rakstīja vēstuli Pugo (Boriss Pugo, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs - red.), ka es te tautu mānu un kūdu, jo visur teicu, ka 19. konferencē nolēma, ka mums būs tādi deputāti, ko mēs varēsim nosaukt paši, ka tos neapstiprinās partijas komitejā vai kara apgabalā. Tā mēs tikām pie Tautas frontes kandidātiem. Varbūt ka Tautas fronti mēs būtu nodibinājuši, bet kandidāti būtu… Tās bija pirmās kaut cik relatīvi brīvās vēlēšanas.
Tātad, punktu liekot, to stilu mēs tomēr noteicām, ka mums ir jāiet dziedot, mierīgi un ka mums ir jāiet uz vēlēšanām. Kaut arī mums juridiski šī iekārta bija neleģitīma, mēs to neleģitīmo sistēmu izmantojām un uzvarējām.
Pamēģini apstrīdēt tēzi, ka tu biji atmodas tēvs!
Kāds tēvs?! Nē, nu… Tu mani visu laiku velc uz to, lai tikai man atkal būtu skauģi! Ja Imants Ziedonis un pārējie draugi nebūtu pierunājuši mani iestāties partijā, kļūt pat pirmo sekretāru Rakstnieku savienībā, vēlāk priekšsēdētāju, tad es arī nebūtu. Nāca devītais vilnis, kas mani ierāva. Man patika toreiz sabiedriskā dzīve. Es neteikšu - politiskā dzīve, bet sabiedriskā dzīve. Es jutu, ka nu var kaut ko darīt. Es biju sajūsmā par to, kas sākās ar - nu atkal jāsaka - Gorbačova atmodu… Ne atmodu, bet perestroiku, pārbūvi.
Nu jā, tu saki «tēvs». Tas tituls ir pārāk skanīgs. Es izstāstīju lietas, kas it kā briedināja manu statusu, lai es kļūtu arvien drošāks. Jā, es izvirzījos par vienu no līderiem - tas ir tiesa. Uz mani toreiz, kad es ieteicu Daini Īvānu par Tautas frontes priekšsēdētāju, skatījās ar lielām acīm. Atceros, ka Rakstnieku savienībā Andreja Upīša kabinetā tā saucamajā valdes sēdē, kad ierosināju, ka vajag Daini Īvānu (par Tautas frontes priekšsēdētāju - red.), uz ko man Jānis Škapars teica: «Beidz, Jāni, muļķoties! Dainis ir nevarīgs, Dainis neko nevar!»
Vēl gribēju piebilst, ka tā bija milzīga kļūda, ka Rakstnieku savienību jeb Benjamiņu namu nenopirka Rīgas pilsēta. Ēka maksāja, man liekas, 3 vai 5 miljonus dolāru. Dolāru! Es domāju, ka priekš domes tas nebija daudz. Kaut vai tāpēc, ka tur bija Tautas frontes sākums, tāpēc, ka šajā īpašumā neturēja minerālmēslus un tur nebija Baltijas kara apgabala tehniskās daļas vai štāba, bet tur bija radošo savienību mītne, kas tika brīnišķīgi remontēta. Kad atbrauca Benjamiņas kundzes atvase Johanna, es viņu vadāju pa Rakstnieku savienības telpām. Viņa bija sajūsmā! Un vēl viņa teica: «Bet jūs gan, cienīts kungs, sēžat manā guļamistabā.»
Bet vēl viena lieta - ar svinīgiem pasākumiem noņēma visas plāksnes, ka tur bija Latvijas Rakstnieku, komponistu, mākslinieku savienība. Es nedomāju, ka tas nams jāapzeltī, bet, ka tur varētu būt klāt plāksne, ka šeit notika pirmās Latvijas Tautas frontes sanāksmes, tas gan varēja būt. Tas nav daudz prasīts. Mēs varētu apvienoties un aiziet pie Ušakova.
…tā māja aizies kā viesnīca, krogs un... nekas vairāk. Bet, vai tu atceries, kur tas viss (Tautas fronte - red.) sākās?
Pēc Radošo savienību plēnuma, kad tas beidzās, otrajā dienā palika neliela grupa, kurā bija Viktors (Avotiņš - red.), Rukšāns (Jānis - red.). Bija kādi 20 cilvēki. Un tad pirmoreiz tika runāts, ka ir jāveido fronte. Pēc tam bija tukšums. Mēs ar Ojāru (Edvīns Inkēns un Ojārs Rubenis - red.) aizbraucām pie tevis un sākām bikstīt. Un tad Sandra (Kalniete - red.) parādījās.
Man toreiz likās, ka no manis tiek prasīts par daudz, es gribēju ievilkt elpu. Bet 30. vai 31. augustā tajā pašā gadā mēs sanācām. Es domāju - ja Peters aicina, tad jau atnāks gaišie komunisti… varbūt vēl kāds. Bet tur sanāca ne tikai gaišie komunisti, tur sanāca Helsinku abas grupas, šķiet - gan Ziemeļa, gan Jura Vidiņa, atnāca Vides aizsardzības klubs. Tur atnāca Berklavs - nokavējies. Es atceros, ka viņš bija izskraidījies pa citām trepēm… Tur… nu kā tikai tur nebija!
Bet tā ir īstā frontes dibināšanas diena! Tā ir tā dzimšanas diena, kuru šodien neatceras!
Jā. Un nākamais bija, kad pirms mītiņa oktobrī tur bija preses konference. Manā atmiņā ir palicis tas, ka tur ieradās Amerikas Balss latviešu redakcijas korespondents Knuts Ozols, ko es pusmūžu biju klausījies: «…runā Knuts Ozols…» Un tā bija vēl viena zīme, ka kaut kas jauns ir sācies, ja Latvijā ielaiž Amerikas Balss cilvēku.