Pie vārtiem Kristapu sagaidīja namamāte Dzintra un aicināja iekšā. Kad viņa vēra mājas durvis, pa tām izrāvās Berimors un ieķērās Kristapam kājā. Kolēģis centās pasargāt kāju, un suns ieklupa viņam rokā. Izglāba jaka. Uz fotogrāfa miesas palika zilumi un skrāpējumi no suņa zobiem, jakā - caurumi. Uzklausījusi Kristapa stāstījumu pa telefonu, tik vien spēju kā izdvest - vai Berimoru nofotografēji? Kristaps iesmējās: «Lai es atgrieztos redakcijā, suņa sakosts un vēl bez bildes?» Protams, jutos vainīga, jo nebrīdināju Kristapu, ka raksts būs par suni, kas mēdz kost cilvēkiem. Par laimi, Berimors ir vakcinēts pret trakumsērgu.
Reti ļāvās samīļoties
Stāsts par Berimoru aizsākās pirms trim gadiem, kad kolēģe uzdāvināja mammai Dzintrai no Zilupes robežsargiem iegādātu divus mēnešus vecu amerikāņu un kanādiešu ganusuņa un vācu aitusuņa jaukteni. Kolēģe stāstīja, ka izaugusi kopā ar suņiem. Atmiņā palicis to mīļums un gudrība. Iepriekšējais - Vinnijs bijis melns kā ogle un ļoti inteliģents draugs. Berimors ir balts kā sniegs ar tikko jaušamu brūnu krāsojumu. Suņa nešpetnais raksturs izpaudies jau pirmajā dzīves gadā. Virtuvē nograuztās flīzes mājinieki piecieta ar smaidu - kucēns taču aug! Drīz Berimora lielākais prieks bijis nogāzt cilvēku zemē. Viņam patika, ka ar viņu rotaļājas, bet aizrāvies spēja diezgan stipri iekost rokā, reti ļāvās samīļoties. Tik un tā suns tika mīlēts, viņu nekad nelika pie ķēdes. Baltais skaistulis auga kā pilntiesīgs ģimenes loceklis. Gada vecumā suni smagi traumēja mašīna. Gandrīz bezcerīgi ievainotu dzīvnieku citi saimnieki varbūt būtu iemidzinājuši. Berimors tika ārstēts, kaut tas prasīja daudz līdzekļu un pacietības, toties nelaime viņa veselībā nav atstājusi nekādas pēdas. Dzintru suns respektē, jo «esmu ļoti stingra». Dienā suns dzīvo pa pagalmu, naktis pavada mājā. Dzintra apgalvo, ka pa īstam viņš nekad nevienu nebija sakodis. Berimora mīlule ir Dzintras divarpus gadu vecā mazmeita Emīlija. Viņa var savam draugam pat kaulu atņemt. Dzintra pārmet sev: «Uz suņu skolu neesam gājuši. Esmu noslogota ar mazbērniem un mājas darbiem. Taču arī iepriekšējie suņi netika mācīti, bet bija uzticīgi un draudzīgi.» Ar 16 gadu veco Dzintras mazdēlu Rihardu Berimoram no laika gala ir vēsas attiecības. Arī Rihardam sirds pret suni nav iesilusi. Padsmitniekam ir daudz citu interešu.
Pirms pāris nedēļām Rihards pagalmā dauzījās, pikojās un cīkstējās. Pilnīgi negaidot Berimors viņam uzklupa. Puisim palika skrāpējumu švīkas pār muguru un rokas zilumos. Tāpat kā mūsu fotogrāfu, arī Rihardu paglāba tikai siltā ziemas jaka. Šis gadījums mājiniekiem licis aizdomāties, ka stāvoklis ar suni sāk veidoties nopietns. Rihards saka: «Man tagad bail iziet pagalmā, tas suns man nepatīk, es viņam neuzticos.» Puisis liek manīt, ka labāk vēlētos, lai Berimors tiktu atdots projām. Dzintra ir apjukumā. Mājinieki Berimoru iemīļojuši. Dienu pirms fotogrāfa ierašanās tika svinēta Dzintras meitas dzimšanas diena. Bija daudz ciemiņu. Berimors pret viņiem nepauda nekādas agresijas pazīmes, bija jauks un saulains. Kā no tāda lai šķiras?
Saprotu Dzintru, jo pati 14 gadu loloju angļu spanielu, kas mēdza kost. Būt kopā ar tādu, kam neuzticies, grūti, pat bīstami, bet atdot draugu - sirds neļauj. Kā rīkoties šādā situācijā?
Dzīvot būrī kā vilkam
Zoopsiholoģei Ingai Cerbulei bieži nākas konsultēt suņu īpašniekus līdzīgās situācijās. Viņa saka, ka Berimors - amerikāņu un kanādiešu baltā ganusuņa un vācu aitusuņa krustojums - ir ļoti spēcīgs dzīvnieks. Strādājot robežsardzē vai policijā, viņš spēj nogāzt zemē un aizturēt pieaugušu vīrieti, tāpēc šajā gadījumā joki mazi. Acīmredzot nelīdzsvarotā rakstura dēļ viņu izbrāķēja robežsargi. Pēc stāstītā spriežot, suns nemaz nepakļaujas saviem saimniekiem. «Ja suņa īpašnieki nevar vai nevēlas dzīvniekā ielikt laiku un darbu, paredzu viņam dzīvi būrī kā zoodārza vilkam.» Zoopsiholoģe tomēr iesaka: «Pirmkārt, suni vajag kastrēt. Otrkārt, ar steigu jāmeklē profesionāļu palīdzība un ar suni regulāri jāapmeklē paklausības nodarbības. Stingri jāievēro, ka suni nedrīkst mācīt ar fiziski vardarbīgām metodēm. Tas varētu agresiju tikai pastiprināt. Meklējiet cilvēku, kas praktiski daudz strādājis ar vācu aitusuņiem un māca ar pozitīvām metodēm. Iesaku mācību centru: http://www.bestinshow.lv (Mežciems). Treškārt, suns katru dienu regulāri fiziski jānodarbina (pastaigas vismaz divas trīs stundas dienā). Nedrīkst sunim atļaut rupjas fiziskas spēles un cīkstēšanos ar cilvēku, jo suns neievēro robežu un traumē cilvēkus.»
Inga Cerbule iesaka kopā ar veterinārārstu pārskatīt, kādu barību un cik suns ēd. Viņa uzsver, ka enerģētiski ļoti vērtīga barība kopā ar minimālu fizisko slodzi dažkārt ietekmē suņa uzvedību uz slikto pusi.
Rēķinoties ar Berimora nelīdzsvaroto dabu, zoopsiholoģe iesaka - kad mājās ir ciemiņi vai mazi bērni, sunim jābūt ieslodzītam atsevišķā istabā vai voljerā. Taču, lai dzīvnieks šādā situācijā nejustos bez vainas nosodīts, pirms un pēc ieslodzījuma ar viņu nepieciešams spēlēties, izskrieties vai kārtīgi izstaigāties.
Jāsaprot - ja ar Berimoru nav iespējams apmeklēt paklausības nodarbības un nav iespējams viņu pietiekami fiziski noslogot, suns noteikti jātur voljerā (iežogojumā). Pretējā gadījumā notiks tas, kas jau ir noticis. Suns var nobaidīt un satraumēt ģimenes locekļus un ciemiņus, kā arī, pārlecot pāri žogam vai citādi izkļūstot uz ielas, nobaidīt vai sakost garāmgājējus. Vispārējai drošībai svarīgi ievērot - kad Berimors kontaktējas ar ģimenes locekļiem, sunim vajag uzlikt kakla siksnu un turēt viņu pavadā, lai vajadzības gadījumā dzīvnieku varētu savaldīt.
Konfliktsituācijā suni nedrīkst fiziski sodīt, viņš var sakost cilvēku.