Pīrāga dalīšana
Viens no iemesliem, kāpēc visi tiek mērīti pēc vienas mērauklas, ir sabiedrības neiecietība pret šķietamajiem liekēžiem. «Mums jāsaprot, ka LOV atbalsta sportistus par nodokļu maksātāju naudu. Ne jau katrs sabiedrības loceklis saprot, ka arī divdesmitās un trīsdesmitās vietas var būt labs rezultāts, ņemot vērā dažādus apstākļus,» situāciju skaidro LOV direktors Andris Kalniņš. «Piemēram, 100 metru sprintā baltādainam sportistam iekļūt desmitniekā ir neiedomājami grūti. Ja kāds Latvijas sportists šajās disciplīnās olimpiskajās spēlēs iekļūtu divdesmitniekā, tas būtu fantastisks sasniegums. Bet tādā gadījumā sabiedrībā tik un tā runās, ka, re, aizsūtījām uz olimpiskajām spēlēm tūristus, nevis konkurētspējīgus sportistus.»
LOV galvenais mērķis ir pastāvīgi pilnveidot treniņa procesa kvalitāti, kas nodrošinātu augstus sasniegumus oficiālās starptautiskās sacensībās un olimpiskajās spēlēs. Ar «augstiem sasniegumiem» domāts tikai goda pjedestāls. «Mēs atbalstām tikai tos, kuri var izcīnīt medaļas,» atzina Kalniņš. «Nevienam neinteresē tādi, kas izstājas astotdaļfinālos.»
Vēl pavisam nesen, 2006. gadā, biatlonists Ilmārs Bricis Turīnas olimpiskajās spēlēs izcīnīja astoto vietu. Pērn Vankūverā viņš asā konkurencē 39 gadu vecumā spēja izcīnīt 14. vietu, bet šogad viņam pat nav trenera. Redz, neiekļuva labāko astotniekā. Latvijas biatlonisti pēdējās desmitgadēs laiku pa laikam priecēja ar augstiem sasniegumiem, bet brīdī, kad izlasē norit paaudžu maiņa un kad jaunajiem sportistiem visvairāk nepieciešama palīdzība, LOV biatlonistus atstāj pašplūsmā. «Nupat biju Ērgļos jaunatnes olimpiādē. Tur bija lieliska fotoizstāde no Vankūveras. Vienā bildē skats uz šautuvi. Visi sportisti šauj stāvus, tikai viena pati Līduma šauj guļus. Viņu apsteidza par apli. Un tagad viņa vēl atļaujas kaut ko sprēgāt par to, ka mēs viņu neatbalstām,» sarkastiski izteicās Kalniņš. «Kas attiecas uz Rastorgujevu, kurš šosezon startē neslikti, mēs esam gatavi mazliet atkāpties no kritērijiem. Ja viņš Eiropas čempionātā iekļūs astotniekā vai vismaz desmitniekā, izskatīsim iespēju atbalstīt viņu nākamajā sezonā.»
Olimpiskās vienības sastāvā nav iekļauti tenisisti Ernests Gulbis un Anastasija Sevastova. «Man prieks, ka Gulbis ATP rangā ir tik augstu, bet, skatoties uz visu to cirku, kādu viņš pasaulē rāda, es neticu, ka Gulbis varētu iegūt medaļu olimpiskajās spēlēs. Vienkārši viņa tēls neatbilst olimpiskā čempiona godam. Starp citu, viņš pats atteicās no LOV atbalsta,» atklāja Kalniņš. «Labākie tenisisti ir pasaules klejotāji. Latvijā Gulbis un Sevastova ir ļoti reti, tāpēc treniņu plāna izveide un sportista fiziskās kondīcijas monitorings ir apgrūtinošs. Laikam jau Gulbim tas atbalsts arī nav sevišķi vajadzīgs, ja reiz viņš nevar nokārtot visas papīru lietas.»
Pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm Gulbis izmantoja LOV piedāvātos medicīnas pakalpojumus, taču neiesniedza treniņu plānu, lai iegūtu aptuveni 2000 latu treniņu procesam.
Citas iespējas
Pagaidām LOV veidota, lai atbalstītu individuālos sportistus. Tā dēvētajos treknajos gados bija ideja sākt atbalstīt arī komandas sporta veidu pārstāvjus, bet sakarā ar budžeta samazināšanu tas pagaidām palicis tikai ideju līmenī. «Ideja atbalstīt arī komandu sportu ir perspektīva, bet tas maksā ļoti dārgi,» skaidro Kalniņš. «Piemēram, Latvijas sieviešu basketbola izlases atbalsts varētu izmaksāt ap 250 000 latu gadā. Pirmkārt, sastāvā ietilpst ne tikai basketbolistes, bet arī viss apkalpojošais personāls: treneri, masieri, ārsti utt. Otrkārt, te neiztikt bez treniņnometņu rīkošanas. Īrēt vairākus sporta kompleksus uz nedēļu nav lēts prieks. Ja ekonomiskā situācija valstī uzlabosies un tiks atjaunots kādreizējais budžets (27 miljoni latu gadā pret pašreizējiem deviņiem miljoniem), tad šis jautājums atkal kļūs aktuāls.»
Bez finansiālā atbalsta LOV sportistiem palīdz arī ar sociālo, materiālo, medicīnisko un zinātniski metodisko aprūpi. LOV paspārnē darbojas fiziska darba spēju diagnostikas laboratorija. Tiek meklēti arī tehnikas modernizēšanas eksperimenti. Sevišķi liels labums no tā tiek riteņbraucējiem, kamaniņniekiem un laivotājiem. Treknajos gados bija Sporta un zinātnes nodaļa, bet tagad to likvidēja. Nodaļas vadītājs bija Andris Konrads, kurš transformēja tehniskās novitātes uz Latviju. Piemēram, ārzemēs sameklēja brilles, un LOV tās iegādājās, kurās sportists varēja redzēt arī sevi no malas. Plašāks redzesloks palīdzēja sacensību laikā. «Arī šobrīd zinātniskais darbs pie sporta inventāra notiek,» skaidro Kalniņš. «Pieredze diemžēl liecina, ka daži zinātnieki izmanto mūsu laboratoriju savu diplomdarbu pētījumiem un pēc tam laižas prom, tāpēc es vairāk uzticos sadarbībai ar Baltijas valstu un Somijas universitātēm nekā pašu laboratorijas pilnveidei.» Tā īsti šajā jautājumā neesmu iedziļinājies, taču skaidrs, ka visus sporta veidus nevajadzētu vērtēt pēc viena kritērija. Iepriekš ar LOK bijusi tikai negatīva pieredze. Mēģinājām rast palīdzību no viņu puses, lai Vankūveras olimpiskajās spēlēs būtu arī Latvijas fani, bet šie neparko nevēlējās palīdzēt. Toreiz vairākkārt tikos ar LOK pārstāvjiem, un man radās iespaids, ka tur strādājošie cilvēki nav sporta līdzjutēji, bet akli rēķinātāji. Liekas, ka viņi nesaprot, kas ir sports un cik daudz emociju tas dod līdzjutējiem. Piemēram, Latvijas hokeja izlase jau nekad nav tikusi pie medaļām, bet ažiotāža ap hokeja valstsvienību ir milzīga un ne jau bez iemesla. Teiksim tā - šajā instancē strādājošie nav tie pretimnākošākie ļaudis. Tas nav vienkāršs jautājums. Esmu pārliecināts, ka arī LOV šo jautājumu ik pa laikam apspriež. Protams, katram ir savas intereses un viedoklis par to, kam naudu piešķirt un kam ne, ir ļoti subjektīvs. Pats nejūtos kompetents spriest par šo jautājumu, jo neesmu to pamatīgi vērtējis. Skaidrs, ka visus sporta veidus nevajadzētu vērtēt pēc vienādiem kritērijiem. Cik man zināms, reizēm šādas tādas atkāpes no LOV izvirzītajiem kritērijiem tiek pieļautas, protams, objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, sportista savainojums vai kādi citi neparedzami apstākļi. Vienas taisnības nav. Katrs gadījums ir individuāls.