» Nu jau rūdītais ģeogrāfs šādu piedāvājumu izteicis 90. gadu beigās, un viņam toreiz noticējuši - tā viņš palicis tūrismā. Vai tas izdotos arī šodien? Diez vai, Andris spriež.
Par prioritātēm dzīvē
Andris tūrisma firmā Impro strādāja par konsultantu - organizēja ceļojumus. «Cik ilgi sēdēsi par konsultantu pie galda? Tev ir zināšanas, kas var noderēt citiem, tātad jānāk uz augstskolu pasniegt kaut vai vienu kursu,» aicinājis kāds kolēģis. Andris atzīst, ka šo uzaicinājumu uztvēris nopietni. «Varu gadiem darīt vienu un to pašu lietu, priecāties par panākumiem, bet pienāk diena, kad saproti - pietrūkst dabas ritma un izaicinājuma.» Klepers piekrita piedāvājumam kļūt par pasniedzēju Vidzemes Augstskolā.
«Augstskola ievilka. Drīz vien man piedāvāja pamatīgus izglītošanās kursus, kas dārgi maksāja, bet izaugsmei bija svarīgi. Bija jāizšķiras, ko darīt. Sākumā šaubījos, vai tiešām man vajag iet dziļāk augstskolā, bet akadēmiskajā vidē iejutos arvien vairāk.» Andris atzīst, ka izšķirties par labu mācībspēka darbam palīdzējusi arī ģimene. «Dzīvojām Pierīgā. Sākumā braukšana no Rīgas uz Valmieru tika pieņemta kā norma, taču, līdzko sadārdzinājās degvielas cenas un bērni sāka iet bērnudārzā, sapratu, ka dzīvesvieta jāsaista nevis ar vietu, kas tuvāk darbam, bet otrādi - jāatrod mājas un tad jāmeklē tās apkārtnē darbs. Vidzemē bija daba - laba vieta, kur apmesties. Kļuva pašsaprotami, ka darbs augstskolā ir prioritāte.»
Putnu pasaule
Darot pasniedzēja darbu augstskolā, Andrim bija vairāk brīvā laika, un viņš pievērsās savam hobijam - putnu vērošanai. Studiju gados, kad prātā bijušas meitenes, putniem tā īsti neesot bijis vaļas. «Tos vērot man patika jau bērnībā. Māja bija meža ielokā, tēvs bija mežsargs, un daba, putni bija visapkārt. Man bija pašsaprotami tos pazīt, nenāca gan prātā lielīties, ka pazīstu daudzus, bet līdz ar tehnoloģiju attīstību vaļasprieks ieguva citu jēgu. Radās iespēja ikdienā apmainīties ar informāciju - pastāstīt citiem par to, ko pats esmu novērojis, un sekot līdzi tam, ko novērojuši citi.»
Nu jau vairākus gadus Andrim ir savs tūrisma uzņēmums, kurā interesentiem piedāvā putnu vērošanas tūres. Viņš stāsta, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pievēršas putnu vērošanai, ir vēlme atgūties no ikdienas. Tomēr lielākajai daļai gribas kolekcionēt redzēto. «Tā ir laba sajūta, ka tev kaut kas nepieder, bet tu to vāc - krāj emocijas, kas iegūtas dabā. Putnu vērošana ir sacensība - kurš vairāk saskaita diennaktī, kurš janvārī vai citā laika nogrieznī. Šis sporta veids ir neizsmeļams.» Andris stāsta - lai kur viņš dotos, īsākā vai garākā ceļā, viņam vienmēr līdzi ir binoklis. Nedēļas nogalē ar ģimeni novērojis 17 000 zosu gāginām pie Burtnieku ezera. «Vienreizēja pasaule!»
Vecāki uzticējās
Tūrisma eksperts netic, ka visu mūžu var darīt vienu darbu. Viņaprāt, dzīvē ir vajadzīgs izaicinājums, un tam viņš labprāt ļaujas. Andris spriež, ka liela loma tam, kas viņš ir tagad, bijusi arī vecākiem. Ģimene uzticējās un ļāva doties garos pārgājienos pa Baltiju un tālos pārbraucienos ar velosipēdu. Tas devis patstāvību un pieredzi ceļošanā. Labs tūrisma eksperts esot tāds, kurš ceļojuma garu izbaudījis uz savas ādas. Lai nezaudētu šo sajūtu, Andris joprojām strādā par gidu. Viņš teic, ka ceļotājs mūsdienās vairāk alkst pēc piedzīvojuma un pārsteiguma, ko nevar ieplānot. Tam ir jāļaujas.
Andris norāda - lai augtu tūrisma nozarē, liela loma ir valodu zināšanām un studiju pieredzei ārzemēs. Viņaprāt, tūrismā nevajadzētu strādāt cilvēkam, kuram nav ārzemju studiju pieredzes. Tādam ir pārāk šaurs skatījums uz lietām. «Varu teikt lielu paldies par izpratni sievai. Viens bērns mājās, otru gaidām, bet man viņai jāpaziņo, ka karjeras dēļ ir svarīgi braukt mācīties uz Vāciju. Viņa saka - tad darām tā. Ja tā nebūtu abpusēja piekrišana, ilgi nebūt mājās būtu neiespējami pat labu mērķu dēļ.» Andra sieva arī ir ģeogrāfe, viņai vīra sajūtas nav svešas.
«Ja atskatos pagātnē, to, kā veidojusies mana dzīve līdz šim, ieskicējuši notikumi, kas risinājās 11. klasē. Toreiz uz mēnesi biju aizbraucis uz Vāciju apgūt vācu valodu. Dzīvoju četru bērnu ģimenē - gāju viņiem līdzi uz skolu un piedalījos citos pasākumos, tā uzlabojot valodas zināšanas. Kādu dienu dārzā pie grila ģimenes galva nenopietni teica: «Tev patīk tūrisms? Būsi tūrisma ministrs!»,» Andris atceras un atzīst - lai arī šī saruna bijusi nenopietna, viņam patikusi brīvā atmosfēra, kas valdījusi ģimenē. «Toreiz sapratu, kas ir ģimene un kas ir nepieciešamās lietas dzīvē. Man šķiet, ka šis notikums pie grila mani ir ievirzījis pareizajās sliedēs. Nekad tā īsti nemaz neesmu plānojis - darīšu to un to, lai kļūtu tas un tas. Es ļāvos notikumiem.»