Bezdarbs jauno cilvēku vecuma grupā ir kļuvis par nopietnu problēmu visā Eiropā, vietumis sasniedzot pat 30-35% līmeni. Latvijā tā vairāk ir sarunu tēma pašā vecuma grupā, nevis politiskā līmenī apzināta problēma. Un tas, šķiet, ir gaužām nepareizi, jo, kā studentiem vai augstskolas beidzējiem veicas ar iekļaušanos darba tirgū, lielā mērā nosaka to, vai šis darbaspēka objektīvi perspektīvākais segments (kaut vērtējot pēc gadiem, ko tas strādās) paliek Latvijā vai dodas prom, vai ieslīgst bezcerībā. Diemžēl pirms vēlēšanām dzirdētās tēzes par īpašu valsts atbalstu privātajam sektoram uz jauniešiem orientētu darba vietu radīšanā palicis labo nodomu līmenī, un uz tiem paļauties nav vērts.
Ja nu slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, darba meklētājiem varētu rekomendēt neaizmirst, ka visa dzīve vēl priekšā - pat ja neizdodas atrast darbu apgūtajā profesijā vai atbilstoši cerētajam, deguns nav jānokar. Atšķirībā no pusmūža cilvēka jaunie var pagūt savu dzīvi izmainīt daudzkārt, piedzīvot jaunas iespējas utt. Savukārt darba devējiem nevajadzētu jaunos darba meklētājus - lai cik nepieredzējuši viņi dažkārt liekas - nerrot ar dažādiem pārbaudes laikiem, kas beidzas ar atteikumu un kuru patiesā, plānotā jēga ir uz mēnesi vai diviem vienkārši iegūt ļoti lētu darbinieku. Šķiet, nepamatoti augsto ambīciju laiks jauniešu vidē ir beidzies, un darba devējiem nav jāapmierina savas pedagoģiskās ambīcijas, pierādot zaļknābjiem, ka dzīve nav rožu lauks un tamlīdzīgas gudrības.