Par ko ir mans Krodera tulkojums? Par zaudēto paradīzi un ilgām pēc tās.
Evita Sniedze, kas vislabāk pazīst Kroderu, kāds viņš gatavs atklāties pasaulei, ir teikusi, ka caur Kroderu viņai radušās ilgas pēc starpkaru Latvijas, kad cilvēki bijuši brīvi un pašapzinīgi.
Man līdz tirpām gribētos būt klāt un piedalīties Valmieras «sešdesmitajos». Kad Kroders ir atstājis aiz muguras iestudējumus uz Sibīrijas kultūras laivām, uzzinājis, ka Rīgā ir nevēlama persona, sastapis Liepājas pilsonisko gaumi un blazēto Nikolaju Mūrnieku ar tauriņu pazodē un prasmi runāt vienlīdz ar publiku un instancēm. Un tagad Valmierā ir mazā koka ēciņa, ko nezinātājs nemūžam nenoturēs par teātri, pelēkais silikātķieģeļu centrs, uzcelts pēc kara, un rinda aktieru - jaunu, ambiciozu, talantīgu, traku visās jomās -, un tie stāv aiz viņa kā mūris. Visādu ierobežojumu ir tik daudz, ka vilnis spēj šļākties tikai uz augšu! Viņi ieelpo teātri un izelpo to. Viņi ir noteikuši vienu dienu mēnesī, kad lamā Kroderu par to, kas izdarīts nepareizi, - tik stipri viņi jūtas savā lokā.
Starp Krodera rūpīgi glabātajiem albumiem ir viens, ko aktieri dāvināja, kad viņš devās uz Liepājas teātri. Tur ir bildes no viņu ballēm. Kroders dejo, balts krekls uz krūtīm vaļā. Citā viņš to plēš nost, kamēr kāds cits jau nokritis uz ceļiem pie dāmas kājām. Spriedze tāda kā… es nezinu… Netīro deju orģijās, hipnotiskais lidojums kā Parīzes studentiem Etores Skolas Balles pagrabā. Viņi bija izsituši caurumu dzelzs priekškarā, viņi dzīvoja to pašu dzīvi. Kaut vai tikai teātrī, mākslā. Tāpēc man pati svarīgākā Krodera izrāde ir un paliek Kaija Liepājā - tīra esence, kas nepaliek veca. Par cilvēkiem, kam māksla ir vienīgā iespējamā eksistences forma. Par koka spārniem, spogulīša lausku ezeru un iedomātu vēju, kas viņiem ir vispatiesākā realitāte. Par cerību sadegt mākslā, nomirt uz skatuves, kuras dēļ viņi ir gatavi uz visu: nemīlēt, nedzīvot, nodot un aizmirst.