Ar tādu problēmu bagāžu labākajā gadījumā varētu izšaut vienā spēlē no trim un braukt mājās no Bidgoščas, nevis Katovices, kur dalīs medaļas un ceļazīmes uz pasaules čempionātu.
Vārgi muskuļi vai galvas?
Iepriekš lolotās cerības spēlēt Katovicē tagad izskatās naivas, kaut pamats tām bija. Taču piepildīšanai bija vajadzīgi trīs priekšnoteikumi - labākais sastāvs labākajā kondīcijā un 120% pašatdeve.
Pirmais pajuka līdz ar Sanda Valtera traumu (pietrūka gan viņa trīspunktnieku, gan autoritātes) un Kaspara Bērziņa atbrīvošanu (sportiski neaizlāpāms robs garajā galā). Par otro tika spriests visādi, bet novērtējuma amplitūda varētu būt starp 50 un 80% no iespējamā.
Fiziskās sagatavošanas metodika ir profesionāļu sarunas temats, un negrasos apšaubīt trenera Viktora Lāča ideju pareizību. Taču spēlētāju atšķirīgie komentāri par pašsajūtu vedināja domāt, ka kaut kas kārtībā tomēr nav. Iespējams, relatīvi nesen ar basketbolistiem strādāt sākušais Lācis visu dara teorētiski pareizi, taču pie citām metodēm pieradušie pieredzējušo spēlētāju organismi nepaguva pielāgoties jaunajam stilam. Iespējams, vaina meklējama spēlētāju galvās un fiziskās problēmas izrietēja no vēlmes meklēt aizbildinājumus. Taču, lai kā tur bija, liela turnīra priekšvakarā treneru pienākums ir sagatavot komandu cīņai, nevis pierādīt savu ideju pareizību.
Vārdos, nevis sirdī
Par basketbolistu pašatdevi spēlēs pretenziju nav, taču rezultātu veido ne tikai 40 mača minūtēs notikušais vien. Cik godīga pret sevi un komandu (par augstākām matērijām - Latvijas karogu - nemaz nerunāsim!) bija spēlētāju attieksme visā sagatavošanās posma garumā - uz šo jautājumu atbildes var pameklēt dzeltenajā presē. Pat ja tur ir tikai puse taisnības, var secināt, ka gatavošanās, iespējams, svarīgākajam turnīram karjerā bijusi, maigi sakot, nepietiekami profesionāla.
Iemesls ir nopietns. Kopš seniem laikiem Latvijā pieņemts uzskatīt, ka basketbols ir gudru cilvēku spēle, bet lielai daļai (lai piedod nepatiesi apvainotie!) pašreizējās valstsvienības dalībnieku intereses nesniedzas tālāk par kazinčika galdu, un brīvais laiks tiek pavadīts klubiņu vai interneta tusiņu bezjēdzībā. Vai tad kāds brīnums, ka pat čempionāta laikā zēni internetā salasījās komentārus, kuru vidējais tonis garastāvokli un spēli nekādi nevarēja uzlabot.
Latvija sportā nav tik bagāta, lai varētu atļauties neizmantot visus labākos spēkus - šīs tēzes dēļ ir pievērtas acis uz daudzām lietām, un ne tikai basketbolā vien. Taču Gdaņskas pieredze apstiprināja, ka lieli panākumi būs iespējami tikai tad, kad zvaigznes netiks pierunātas spēlēt valstsvienībā, bet pašas sportiskās motivācijas vārdā ne tikai vārdos, bet gan sirdī tieksies pēc tādas iespējas. Situācijā, kad ar naudu ne stimulēt, ne sodīt nav iespējams, prasībai pēc elementāras disciplīnas jānāk «no iekšām», nevis treneriem.
Triumvirāts nenostrādāja
Neveiksme neesot mazinājusi spēlētāju cieņu pret Ķēstuti Kemzūru, taču viena kritiska nots ieskanējās - uz soliņa valdot pārlieku liels stress. Tā kvintesence bija pēdējās sekundes mačā ar Vāciju, kad pretinieki zināja, ka ar 60:68 viņiem nepietiek. Savukārt latvieši pie 68:62 pēdējās 10 sekundēs centās tikt līdz trīspunktniekam, kaut būtu pieticis ar bumbas iespēlēšanu Kambalam zem groza un diviem punktiem...
Stresa ugunskurā pagalītes gan cītīgi meta arī Kemzūras palīgi, un arī citos aspektos treneru triumvirāts nenostrādāja kā vienots veselums. Abi palīgi nespēja piesegt Kemzūras lielāko mīnusu - Latvijas basketbola kolorīta nepazīšanu, jo īsti nepārzina to paši. Pa Eiropas klubiem klīstošais Igors Miglinieks mājās ir tikai rets viesis. Edmundam Valeiko ir labas idejas, taču praksē ļoti īsa, turklāt neveiksmīga pieredze Gulbenes klubā. Abi ir gana paštaisni, lai spētu nodibināt auglīgu kontaktu ar spēlētājiem. Kandidātu saraksta īsums šķita riskants un galu galā iegāza. Jauna Saboņa rezervē nebija, bet pilnīgas rezervju nabadzības arī ne.
Tiesa, kopējā kontekstā gan varbūt pat labi, ka pavisam jaunās paaudzes basketbolisti netika ievadīti valstsvienības darbos un nedarbos. Paaudžu maiņa tagad ir neizbēgama, un, jācer, to izdosies savienot ar tikumu maiņu. Tikai līdz ar citām pārmaiņām jāmaina arī paraža katrai valstsvienības sezonai meklēt jaunu treneri. Nākamajam jāuzticas uz gadiem četriem. Tiesa, vispirms septiņreiz jānomēra.