Latvijā daudz runā par nepieciešamību stiprināt valsts enerģētisko neatkarību, lai šis tautsaimniecības stūrakmens būtu cik iespējams maz pakļauts svešām interesēm un strāvojumiem, kurus nevaram ietekmēt. Tiktāl viss pareizi. Tādēļ jo nesaprotamāk, kāpēc tiek pieļauta ārzonas firmu saimniekošana atjaunojamās enerģijas, konkrēti - vēja, sektorā. Ja savulaik tik asas debates bijušas par noslēpumainiem starpniekiem Latvijas elektrības «lielajā» tirgū, kādēļ vēja enerģija ir mazsvarīgāka? Tikai tāpēc, ka apjomi salīdzinoši nelielāki?
Rietumos tā nenotiek. Jā, nav noslēpums, ka arī lieli koncerni nodokļu optimizācijas nolūkā juridiskās adreses dažkārt reģistrē valstīs ar ļoti zemu nodokļu slogu, bet nenotiek slēpšanās aiz neko neizsakošiem firmu nosaukumiem. Spēles noteikumi ir skaidri (to skaitā enerģētikā): vadoties pēc principa «kas nav aizliegts - tas atļauts», valstis akceptē (bez lielas sajūsmas, protams), ka uzņēmumi izmanto legālus līdzekļus nodokļu maksājumu mazināšanai, tomēr nav iedomājama situācija, kad tās savā enerģētikas sektorā ielaistu kompānijas, aiz kurām varbūt slēpjas kāda kleptokrātiska diktatora līdzekļi vai nedraudzīgas valsts investīcijas.
Par spīti tehnoloģiju attīstībai un globalizācijai, enerģētika un komunikācijas joprojām ir valstu nacionālo, stratēģisko interešu sfēra arī XXI gadsimtā. Jāšaubās, vai pašreizējā Latvijas valdība uzticētu, teiksim, e-pārvaldes attīstību kaut kādam «ofšoram» (pagātnē gan šādi precedenti bijuši, ar ko tas beidzies - zināms). Enerģētika šajā ziņā ir līdzīga.