Pārmetumi par pretrunīgu rīcību nekontrolētās imigrācijas problēmu Eiropā risināšanā līdz šim galvenokārt izteikti politiķiem. Pamatoti, tomēr, manuprāt, liela atbildība gulstas arī uz to ļaužu grupu, kas Rietumos tiek saukti par intelektuāļiem. Proti, šie cilvēki nodarbojas ar paradigmu veidošanu tēmās, kas tiek apzīmētas kā kolektīvā atmiņa, identitāte. Un, ja mēs redzam neveiklības migrācijas jautājumā politiķu rīcībā šobrīd, tad tās ir sekas ne tikai politiķu personīgajiem trūkumiem, bet kontekstam, kādā viņi strādā un ir jau strādājuši gadiem ilgi. Respektīvi, intelektuāļu atbildība ir ne tik daudz tas, ko kurš tieši šobrīd saka tieši par imigrācijas tēmu, bet par to, kā ir veidota sabiedrības izpratne Rietumos (t. sk. ASV) par to, ko, izsakoties plašiem otas vēzieniem, vispār nozīmē «mūsdienīgs Rietumu demokrātijā dzīvojošs indivīds». Jo no šīs izpratnes arī veidojas pēdējā laikā arvien biežāk lietotais jēdziens «politkorektums» (kas esot izrādījies pārliecīgs).
Divi piemēri.
Angliski iznākošā, ebreju kultūrai veltītā izdevuma Mosaic pēdējā numurā lasāms Edvarda Rotšteina materiāls par to, kādu saturu dažādās valstīs ebreju kopienas liek tās vēsturei veltītajos muzejos. Teksts interesants arī šīs tēmas kontekstā, tomēr šoreiz akcents ir cits. Tātad autors min Tolerances muzeju Losandželosā, kurā apmeklētajam tiek piedāvātas (?) divas ieejas. Vai nu durvis ar uzrakstu «Bez aizspriedumiem» («Unprejudiced»), vai durvis ar uzrakstu «Tiem, kuriem ir aizspriedumi» («Prejudiced»). Problēma ir tā, ka pirmās vispār neatveras. Nav jau strīds par to, ka cilvēku vairākumam, šī teksta autoru ieskaitot, piemīt kaut kādi aizspriedumi. Runa ir par to, ka šāds muzeja iekārtojams definē, ka nevar būt cilvēku, kuriem nav jājūtas vainīgiem kādas minoritātes priekšā. Indivīda attiecībās ar citiem indivīdiem (vai etniskām, reliģiskām u. c. grupām) tiek uzspiests apgalvojums, ka cilvēkam ir jāapzinās - viņa priekšstats par citiem a priori ir kļūdains un labojams.
Vācu vēsturnieces un kulturoloģes Aleidas Asmanes grāmatā Jaunā neapmierinātība ar memoriālo kultūru aplūkota šāda situācija. Nav noslēpums, ka vācu kolektīvajai atmiņai ļoti nozīmīgs ir vainas apziņas par nacistisko periodu elements. Jautājums: vai šī apziņa attiecas arī uz, piemēram, trešās paaudzes imigrantu, kura vectētiņš trīsdesmit gadu pēc kara iebraucis Vācijā no Turcijas? Diezgan loģiski, ka prasīt to no šāda indivīda nevar. Bet uzturēt «vainīgā - upura» paradigmu par katru cenu vajag, «upurim» ir jābūt. Rezultātā Vācijas olgalvji formulējuši piedāvājumu šādiem imigrantiem - asociēties ar «upuriem». Nav komentāru.