» Festivāls nepārprotami norāda, cik lielas ir Nīderlandes izcelsmes alus ražotāja _Heineken_ izredzes milzīgajā Polijā - _Opener_ ik gadu var lepoties ar veselu zvaigžņu jūru, turklāt tā tikai paplašinās. Rupji runājot, tās nopērk un uz skatuvēm zem savas izkārtnes pabāž alus ražotājs, savukārt, lai mūziķus redzētu, no Polijas un kaimiņvalstīm sabraukušie mūzikas fani četras dienas no vietas dzer tikai un vienīgi _Heineken_ alu.
Kuslums un blieziens
Tiktāl par priekšnoteikumiem, lai šāds lielisks festivāls izdotos. Un tāds tas patiešām ir - Vācija daudziem festivālu svētceļniekiem no Latvijas drīz varētu kļūt par neiekārojamu zemi. Jo Opener - pirmām kārtām tās ir nevis divas vai trīs, bet četras rokenrola dienas. Zemā cena gan paša festivāla biļetei (Ls 50), gan izdzīvošanai tajā arī nav mazsvarīgs priekšnoteikums, bet pats galvenais ir mūziķu saraksts. Pirmā diena ar nepamatoti saslavētajiem un uzpūstajiem britiem Arctic Monkeys, vēl gluži jaunajiem trakuļiem Late of the Pier un viena superhita Young Folks varoņiem zviedriem Peter, Bjorn and John vēl ir tikai kusls sākums. Pirmais blieziens ir Gossip - nākamais solis tajā muzikālajā virzienā, ko attīstījuši Yeah Yeah Yeahs, taču šeit slaidas dziedātājas vietā ir ne mazāk panciska un lēkājoša būtne īsā melnā kleitiņā ar neiedomājami spēcīgu no brango miesu dzīlēm skanošu balsi. Brīžiem māc bažas, ka viņas sirds to neizturēs… Savā būtībā viņa šodien daudz lielākā mērā nekā jebkura cita ir staigājoša parodija par popzvaigznēm ar to ideālajiem ķermeņiem.
Blondā meitene Dafija, kura uz visiem laikiem ļaužu atmiņā paliks ar savu superhitu Mercy, ir jauka un eleganta, bet ātri kļūst apnicīga, arī Salacgrīvā tūliņ gaidāmais popsīgais un panciski inteliģentais Mobijs ar ierasti krāšņo koncertšovu jau sāk garlaikot kā savulaik Faithless, bet tas tikai tāpēc, ka viņš ir tik nemainīgi perfekts ar visiem uzspēlēti sirsnīgajiem thank you, thank you, thank you pēc katras dziesmas… Toties Londonas meitene Lilija Alena kā vienmēr apbur ar savām meitenīgi nešpetnajām, bet skaistajām popdziesmām.
Rokmūzikas īstenajiem cienītājiem svētki, protams, arī Polijā ir Faith No More atgriešanās - elegantais, uz bungu un basa saspēles balstītais fankī roka paraugdemonstrējums, kur šovmenis, protams, ir Maiks Patons ar izcilo balsi, kas krietni kāpj laukā no rokmūzikas un vispār jebkādiem rāmjiem.
Piegriezies kā nāve
Joprojām Latvijā gaidītā un neizprotamu iemeslu dēļ vēl neuzaicinātā Kings Of Leon ir viena no retajām mūsdienu rokgrupām ar savu savdabīgo skanējumu, bet popa industrija to rauj atvarā, kur jebkādas savas īpatnības jau pazaudējusi iepriekš cerīgā The Killers. Polijā kļuva skaidrs, ka lielākais salīdzinoši svaigais Kings of Leon hits Sex on Fire, kas tiek sagaidīts ar vētrainām ovācijām, pašiem sen piegriezies kā ļauna nāve, jo grupai ir daudz citu krietni augstvērtīgāku dziesmu, kas radušās iepriekšējos gados.
Opener ir viena no pirmajām reizēm, kad savu jauno bundzinieku atrāda Placebo. Tas ir divdesmit divus gadus vecais Stīvs Forests, kurš jau šāgada albumā Battle for the Sun iedevis iepriekš pagurušajai deviņdesmito gadu supergrupai krietnu spērienu pa pakaļu. Koncertā viņš ir kā trakojošs, blonds un no vienas vietas notetovēts velns, kurš cenšas bungas sašķaidīt driskās, tomēr tas nenotiek - tik vien kā garus matus atkal uzaudzējušais Braiens Molko, kā ierasts, maina ģitāras ik pēc dziesmas, bet pirmoreiz grupas vēsturē paliek… bundzinieka ēnā. Iespējams, gada beigās, ja paveiksies, mēs šo jauno Placebo veidolu redzēsim arī Rīgā. Un, visu beidzot, pirms katras došanās uz jaunu festivālu aizmirsts secinājums, kas parasti atgriežas, braucot mājās, - festivāls ir kā lielveikals, kur tu, dodoties cauri neskaitāmiem labumu apcirkņiem, visu paķert līdzi nekad nespēj kaut vai tāpēc, ka šādas tādas dikti kārotas lietiņas notiek vienlaikus. Bet atkarība paliek atkarība, un ir skaidrs, ka nākamais šāds supermārkets manā ceļā būs Pukkelpop no 20. līdz 22.augustam Beļģijā.