Mēnesi pēc pirmizrādes un četru izrāžu sērijas Norvēģijā Latvijas Mūzikas akadēmija mums piedāvā iespēju noskatīties šīs kameroperas pasaules pirmatskaņojumu latviešu valodā koncertuzvedumā, ko LMA Lielajā zālē 3.decembrī plkst.18 diriģēs Ainārs Rubiķis. Režisores Elizabetes Ljungaras Būdē iestudētā viencēliena varoņu drāmu koncertatskaņojumā Rīgā izdziedās solisti Laura Grecka, Ingus Vanags, Agris Hartmanis, Ints Teterovskis, Jānis Kurševs un Rūdolfs Bērtiņš.
Par ko nākamā?
Sarkans ir viencēliena kameropera pusaudžiem - psiholoģiska drāma ar spēcīgām emocijām: mīlestību, naidu, uzticību, nodevību un nāvi. Nosaukumu un scenogrāfijas akcentus rosinājušas impresionistu un ekspresionistu, īpaši Pīta Mondriana, Oto Freindliha, Asgera Jorna, Karela Apela un Bertas Morizo gleznas. Sākotnēji Jāņa Dumbra veidoto libretu pabeiguši dzejnieki Norvēģijā. Pēc izrādēm Norvēģijā komponistei daudzkārt vaicāts: par ko būs jūsu nākamā opera? Bet viņas dzimtenē dzird vaicājam: kas ir Anitra Tumševica? Vispirms jāatbild, ka tā ir agrākā vijolniece Anitra Rozentāle, kura vēl pirms dažiem gadiem spēlēja operstudijas Figaro orķestrī. Toreiz viņai vēl ne prātā nebija komponistes ambīcijas. Kur nu vēl opera! Tomēr tieši operā sastapts mūžā pirmais spilgtais mūzikas piedzīvojums. Turp mamma viņu pie rokas aizvedusi četru gadu vecumā, un Anitra sen vairs neatceras, ko tieši skatījušās. Galvā tikai pazibējusi doma: vai es arī kādreiz varētu uzrakstīt operu? Vai tā bija nejaušība?
Vijoli atstāj varoņiem
«Mācījos vijoļspēli, jo «tā vajadzēja»,» stāsta A.Tumševica, kura 1993.gadā pabeidza Mūzikas akadēmijas vijoles klasi. «Un tad pāris gadu pirms tūkstošgadu mijas pēkšņi sāku dzirdēt mūziku sevī. Es vēlējos to pierakstīt,» atceras A.Tumševica, kura Norvēģijā, starp citu, īpaši slavēta par to, ka prot veidot orķestra mūziķiem draudzīgu nošu pierakstu. Mācīties kompozīciju un atkal stāties Mūzikas akadēmijā, ko viņa izdarīja 2000.gadā, pierunājuši draugi mūziķu starpkonfesionālajā kustībā Crescendo. Tagad jau ar šopavasar iegūto kompozīcijas maģistres diplomu kabatā viņa teic, ka «Selgas Mences kompozīcijas klasē un pie citiem pedagogiem apguvu labāko uz pasaules: mūzikas formu, harmoniju, elektroakustisko mūziku. Mani interesēja viss, un es visu uzsūcu kā švamme. Komponējot es jūtos savā īstajā vietā, jo piepildu sapni. Manuprāt, varoņi ir tie, kas vijoli spēlē vēl šobrīd».
Teiktais par sapņa piepildīšanu nav tikai metafora. Operas Sarkans gadījumā tas saprotams burtiski. «Pirmo ainu es vienkārši nosapņoju. Manas operas varone Diāna saņem divas vēstules: vienu no mīļotā mākslinieka Antuā, otru no tēva, kurš, nezinādams par meitas sirds noslēpumiem, vēlas viņu iepazīstināt ar jaunu cilvēku, kuru nesen sastapis... Gadās, ka ielu grautiņā Žerārs nogalina Diānas iemīļoto.» Komponiste atceras, ka, pamodusies naktī, uzreiz sākusi pierakstīt. Doma rakstīt operu gan radusies vēlāk, kad klavieru skolotāja Maija Sīpola informējusi par operu ideju konkursu Norvēģijā. Drīz jau uzstājīgi vaicājusi: vai ir jau gatavs ieraksts sūtīšanai? «Brīdis, kad manu pieteikumu virzīja tālāk, man bija liels pārsteigums, jo es to aizsūtīju it kā pa jokam pēdējā brīdī.» Tobrīd vēl LMA maģistrante pērnruden starptautiskā operu konkursā Norvēģijā ieguva gan žūrijas, gan skatītāju balvu. Viņai tika dota iespēja pabeigt operu, tulkojot tekstu norvēģiski iestudējumam Būdē. Rezultātā teātris ieguvis jaunu nosaukumu un statusu - Ziemeļnorvēģijas opera (Nordnorsk opera). A.Tumševica Norvēģijas ceļojumu iespaidā jau uzrakstījusi dubultkoncertu. Par ekoloģiju, atceroties, cik viegli bijis elpot tīro, svaigo ziemeļu gaisu.