Šo mulsuma brīdi pirms balvām savtīgi izmantošu, lai atgrieztos patīkamas Berlīnes sarunas noskaņās. Intervija ar Džefu Bridžesu tapa pirms nedēļas Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, kas noslēdzās svētdien, kā zināms, ar irāņu filmas Naders un Simina. Šķiršanās triumfu. Iespējams, vajadzētu iedziļināties Irānas kino peripetijās un izspēlēt tik «nepolitkorektu secinājumu», ka «totalitāri» režīmi veicina mākslas metaforiskumu, jo liek jēgu komunicēt ar tēliem, nevis _action_ - kā tas ir labākajās irāņu filmās, bet man diktofonā ir dzīvs pretendents uz šā gada _Oskaru,_ un šī intriga būs dzīva tikai līdz šai svētdienai.
Tas ir aktieris Džefs Bridžess, kurš brāļu Koenu filmā vesternā Īstenā drošsirdība nospēlējis brutālu «veci», dzērāju - izbijušu militārpersonu, izslavētu kā «īstu drošsirdi». Filma, kura var lepoties ar 10 Oskara nominācijām, kas arīdzan pilda savu intrigas uzturētāju lomu līdz šai svētdienai, ir skatāma arī Rīgas kinoteātros. Visticamāk, Ītena un Džoela Koenu, amerikāņu kino autoru, filmu pazinējiem nav jāatgādina cita Džefa Bridžesa un brāļu Koenu sadarbība - filma Lielais Lebovskis - dulna, traģikomiska, melnā humora un ekscentrikas pārsātināta -, kas kopš 1998. gada iemantojusi «kulta filmas» statusu. Tajā Bridžess spēlē «lielo lempi», slaistu Lebovski, kuru liktenis iepin «kriminālā jūklī».
Džefs Bridžess (1942) ir pazīstamas Holivudas aktieru dinastijas pārstāvis (viņa tēvs Loids Bridžess bija komēdiju un piedzīvojumu filmu zvaigzne), turklāt pirmo reizi Oskaram viņš nominēts jau 1971. gadā par filmu Pēdējais kinoseanss/The Last Picture Show (1971). Nākamās nominācijas - par gansterdrāmu Thunderbolt and Lightfoot (1974), fantastiku Zvaigžņu vīrs/Starman (1984), politisko drāmu Kandidāte/The Contender (2000) un Trakā sirds/Crazy Heart (2009). Aktiera lomu amplitūda šajās filmās ir no citplanētieša (Zvaigžņu vīrs) līdz ASV prezidentam (Kandidāte). Pērn Oskaru Džefs Bridžess saņēma par dzīves rūdīta mūziķa lomu Trakajā sirdī. Šo filmu nosaukumi pirmajā acumirklī šķietami nav pazīstami - diemžēl neviena no šīm filmām Latvijas legālajā kinonomā nav bijusi, pat nesenā un spēcīgā Trakā sirds. Kāpēc tā? Vai te vainīga sakritība vai sazvērestība, kas neļauj redzēt labākos Džefa Bridžesa darbus? Atbilde droši vien slēpjas faktā, ka Bridžess izvēlas filmas, ko par masu auditorijas aplaimotājām nenosauksi. Izņēmumi, protams, ir, arī filma Trons. Mantojums - 1982. gada hiperrealitātes idejas sludinošās filmas Trons turpinājums -, kas skatāma arī Rīgas ķinīšos. Nenoliedzami Džefs Bridžess ir viens no savas paaudzes profesionāļiem, kas ierakstīts arī Oskara balvai visvairāk nominēto aktieru sarakstā. Dzīvajā saskarsmē viņš atgādina omulīgu lauku papu, kas iemaldījies Berlīnes luksushotelī De Rome. No filmēšanās brīvajā laikā viņš glezno, muzicē, dzīvo dzīvi un mīl vienkāršu valodu.
Jūs pēc ilga laika atkal filmējāties pie brāļiem Koeniem filmā Īstenā drošsirdība - ar kādām izjūtām?
Nevarēju atteikties, kaut esmu grūti pierunājams, jo, ja tu piekrīti vienai lietai, vienai lomai, iespējams, palaid garām kaut ko citu, vēl labāku, kas tepat aiz stūra tevi gaida, - savu nākamo iespēju. Galu galā strādājot cilvēks neredz savu ģimeni - sievu, meitas. Pagājušajā gadā es strādāju 11 mēnešu, un tā nu gan nav nekāda dzīve. Darbs bojā cilvēciskās attiecības, bet attiecības ir jākopj, lai arī tās ir tik senas kā manējās. Mums ar sievu ir attiecības jau 35 gadus.
Kā jūs tās kopjat?
Tas ir kā tai jokā - kā lai nokļūst Kārnegiholā? Ejot! Ir vajadzīga prakse. Ar attiecībām ir tāpat - tā ir prakse un vēlreiz prakse. Attiecības ir prasme kopt tuvību, intimitāti. Ja gribi taisīt Īsteno drošsirdību, tās paliek novārtā.
Kāda bija atkaltikšanās ar Koeniem, ar kuriem jūs strādājāt arī Lielajā Lebovskī?
Lieliska! Strādājām tikpat raiti kā Lielajā Lebovskī. Viņi joprojām ir ne tikai brāļi, bet arī perfekts radošais tandēms, kas papildina viens otru pusvārdā, viņi joprojām strādā ar to pašu operatoru - izcilo Rodžeru Dīkinsu. Uzņemšanas grupa arī bija gandrīz tā pati, un viņi prot radīt ģimenisku atmosfēru. Galvenais - viņu metodes nav mainījušas.
Kādas tad ir viņu metodes?
Koeni sapulcina cilvēkus, ar kuriem viņiem patīk būt kopā. Man ir sajūta, ka viņi ir kā jātnieki uz zirga. Vismaz es jūtos kā zirgs, kuru vada prasmīgs jātnieks - bez asiem izrāvieniem, bez histērijas - gudri un mērķtiecīgi. Es nereti salīdzinu Koenus ar Skotu Kūperu, ar kuru strādāju Trakajā sirdī/Crazy Heart. Koeni ir ļoti atturīgi, līdzsvaroti, un viņus var dēvēt par vēsiem, savukārt Kūpers bija karsts, satraukts, emocionāls. Droši vien tāpēc, ka pirms Trakās sirds bija paspējis režisēt tikai ludziņas skolas teātrī.
Ar kuriem ir vieglāk - vēsajiem vai karstajiem?
Skots ir viens no jēdzīgākajiem režisoriem, ar kuriem man vispār ir bijusi darīšana. Viņš pamatā ir aktieris, Trakā sirds bija viņa debija, un aktieris zina, ko aktierim vajag. Turklāt viņš ļāva man filmā arī dziedāt un muzicēt. Ticiet, man ir daudz bēdīgāka pieredze ar režisoriem. Kad filmējos Dzelzs vīrā/Iron Man (2008). Mēs ar Dauniju (Roberts Daunijs jun. - red.) un citiem aktieriem filmēšanas laukumā nemitīgi gaidījām, kad tie komiksu puiši pārrakstīs kārtējo epizodi. Mēs visu laiku kaut ko gaidījām. To es nevaru ciest, lai gan mūs mierināja ar tekstu: «Neuztraucieties, jūs filmējaties 200 miljonu budžeta filmā...» Man patīk zināt, ko es daru, man patīk būt sagatavotam, man patīk strādāt godīgi un nopietni, nevis tā, kā to mēdz darīt 200 miljonu budžeta filmās.
Tomēr jūs laiku pa laikam ļaujaties šāda budžeta filmu vilinājumam... Tikko filmējāties arī Tronā, turklāt vairākās lomās.
Nu, vienā no tām es biju jauns un skaists, taču labā ziņa, ka tas nebiju es, bet «sintētiski ģenerēts» dubultnieks. Kad es sevi ieraudzīju uz ekrāna, sajūta bija tāda, kā normālam cilvēkam pirmo reizi dzirdot savu balsi ierakstā, - nepatīkama. Turklāt man atšķirībā no šī dubultnieka tomēr kustas sejas vaibsti.
Jūs esat filmējies arī vienā no mitoloģizētākajiem vesterniem amerikāņu kinovēsturē - filmā Debesu vārti/Heavens Gate. Savulaik tā tika uzskatīta par šaušalīgu izgāšanos, tagad iecelta šedevra kārtā - lēna, vizuāli satriecoša, pat eiropeiska filma.
Es atceros noskaņu filmas pirmizrādē Ņujorkā... Atceros mulsinoši šķidros publikas aplausus, kas neko labu nevēstīja. Kad mēs nākamajā dienā izlasījām recenzijas laikrakstos, viss kļuva tikai sliktāk. Prese burtiski giljotinēja režisoru Maiklu Čimino. Mīlu šo filmu, noteikti ir vērts to noskatīties ar skaidrām acīm, aizmirstot «izgāšanos», aizmirstot milzīgo budžetu, ko filma «pazudināja». Tā bija ļoti savāda un ļoti ilga filmēšanas pieredze, filma tapa gandrīz septiņus mēnešus, līdzīgas pieredzes man nav. Arī līdzīgas filmas Amerikas kinovēsturē nav.
Ja atgriežamies pie Īstenās drošsirdības - Koeni apgalvo, ka šai filmai nav nekāda sakara ar 1969. gadā tapušo filmu ar tādu pašu nosaukumu. Taču jūs spēlējat to pašu lomu, ko savulaik vesternu «ikona» Džons Veins. Vai kaut kā izjūtat šo saikni?
Es respektēju Koenu uzskatu, jo negribu, lai mani salīdzina ar Džonu Veinu. Neesmu viņu arī nekad saticis.
Kad sapratāt, ka turpināsiet ģimenes tradīciju - būsiet aktieris?
Mans tēvs, kā daudzi aktieri, iedrošināja savus bērnus pievērsties šovbiznesam. Es pretojos ilgi un dikti. Tēvs mēģināja mani «uzpirkt», solot labumus un dāvaniņas, ja es paklausīšu. Biju spītīgs un negribēju atkārtot tēva ceļu. Jau bērnībā man patika mūzika, gleznošana. Tēvs mani aizstiepa uz uzņemšanas laukumu, kad biju tikai sešus mēnešus vecs. Man bija kadrā jāraud, es neraudāju, un viņš silti ieteica aktrisei Džeinai Grīrai man iekniebt. Lai nobeigtu šo stāstu, jāsaka, es atriebos. Pēc daudziem gadiem filmas uzņemšanā Bez izredzēm/Against all Odds (1984) man bija iespēja iekniebt viņai... Aktiermākslu par nopietnu nodarbi neuzskatīju pat tad, kad jau biju filmējies vairākās filmās un pat pirmo reizi nominēts Oskaram. Nofilmējos Pēdējā Amerikas varonī/The Last American Hero, pieredze pēc filmas bija tāda, ka gribēju likt punktu uz visiem laikiem. Nedēļu vēlāk man piedāvāja lomu filmā kopā ar Fredriku Mārču un Robertu Raienu (izcili XX gs. vidus amerikāņu aktieri - red.), es atburkšķēju, ka man viss apnicis un neko vairs negribu. Labi, ka man tuvs cilvēks mani kārtīgi nolamāja ar vārdiem: kā tu vari tā uzvesties? Kā tu vari sevi saukt par aktieri?! Paziņoju - jā, labi, es iešu spēlēt, bet varbūt tā būs nagla manā zārkā... Šī filma (Leduscilvēka komēta/The Iceman Cometh, 1973), gan par tādu nekļuva, par mācību gan.
Man bija vairākas epizodes ar Robertu Raienu, gari, ilgi mēģinājumi. Pamanīju viņa sviedrus, satraukumu - tas man bija šoks, vaicāju - vai jūs tiešām nervozējat pēc visiem šiem gadiem. Vai tiešām tas ir tik nopietni? Savā ziņā šī filma kļuva par pagrieziena punktu, sapratu, ka aktiera profesija būs mans pamats, bet pārējais - mūzika, gleznošana - hobijs.
Jūs saņēmāt Oskaru pērn - vai gaidāt to arī šogad?
Nē, nē, ko jūs! Kolins (Fērts - red.) dabūs. Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Man nav nekādu pretenziju. Karaļa runa ir lieliska filma, un Kolins ir labi izdarījis savu darbu.