Krīze ir dziļa, un, atskatoties beidzamajā nepilnus simts gadus nesenajā vēsturē, iemeslus šīsdienas grūtībām iespējams skaidrot arī ar traģiskajiem XX gadsimta notikumiem. Šīs vēstures aculieciniekus, kas, piemēram, piedzīvojuši trīsdesmito gadu drausmīgo golodomoru, ir iespējams satikt.
Lielais bads bija padomju varas izplānots noziegums, kas, pēc daudzu ukraiņu vēsturnieku domām, būtu jāatzīst par genocīdu. Izrēķināšanās ar Ukrainas laukiem 1932., 1933. gadā bijusi iespaidīga, un lielākā daļa tajā izdzīvojušo no sāpīgajām traumām nav spējuši atbrīvoties arī visā turpmākajā dzīvē. Daudzus visu mūžu pavadījušas bailes, un pat tagad ne vien viens ukrainis nevēlas vaļsirdīgi stāstīt par nepilnus astoņdesmit gadus senajiem notikumiem. No daudziem tolaik turīgiem ukraiņu kazaku ciemiem, kur dzīvojuši strādīgi zemnieki, vairs nav ne vēsts. Tagad tur redzamas pamestas mājas, bet apdzīvotajās satiekami veci cilvēki vai alkoholiķi. Kā retas salas šo seno ciemu teritorijā redzamas dažu prasmīgi saimniekojošu zemnieku mājas.
Pret padomju varu
Pirms deviņdesmit gadiem lielajā mežu masīvā Holodnij jar (Aukstā grava) nedaudz vairāk par diviem simtiem kilometru uz dienvidiem no Kijevas bijuši redzami brīdinoši uzraksti: «Volodinja Holodnogo jaru. Projizd čekistam surovo zaboroņenij!» (Holodnij jar īpašumi. Iebraukšana čekistiem stingri noliegta! - ukraiņu val.). Tāda bijusi ukraiņu zemnieku atbilde uz jaunās - padomju - varas centieniem nodibināt savu kārtību. Centrālās Ukrainas zemnieki nav atbalstījuši boļševiku varu, jo saskatījuši tajā draudus. Holodnij jar bijusi 7000 hektāru liela mežaina teritorija, kur pret padomju varu cīnījušies apmēram 20 tūkstoši zemnieku, kas nav nolikuši ieročus piecus gadus līdz pat 1923. gadam.
Vēsturnieks, Kamjankas pilsētas novadpētniecības muzeja vadītājs Jurijs Ļaško Dienai pastāstīja, ka šajos piecos gados padomju vara bijusi tikai tur, līdz kurienei varējusi aizšaut sarkanās armijas bruņuvilcienu artilērija. Galvenie zemnieku cīņas vadītāji bijuši divi brāļi - lauku skolotājs Vasils un mūzikas pasniedzējs Petro Čučupaki, abi gājuši bojā 1920. gadā. «Bija atgriezies batjkas Hmeļņicka gars, te vienmēr valdīja brīvais kazaku gars. Te Hmeļņickis poļus sasita. Brīvības gars nebija pazudis, un zemnieki uzsāka cīņu. Tolaik atjāja no meža jauni puiši ar zobeniem, atnāca veci bruņojušies vīri, ieradās meitas, un visi dziedāja, tas bija Hmeļņicka gars,» stāstīja vēsturnieks.
Atbildēja ar golodomoru
Kopā ar J. Ļaško aizbraucam uz Žabotinas ciemu. Daudz pamestu māju. Dodamies pie babas Katjas, kas dzimusi 1926. gadā un pieredzējusi badu. Ceļš beidzas, un līdz viņas mājiņai cauri koku pudurim un pāri nelielam strautam aizejam kājām. Sieviete smaida, atbraucis dēls, atvedis maizi. Ar motociklu atbrauc kaimiņš, atvedis Katjai pensiju - 845 grivnas (aptuveni 60 latu). Vaicāju, vai daudzi gājuši bojā bada laikā. «Kā nu ne - tepat blakus mājā bija deviņi bērni. Astoņi brālīši un māsiņa Marija. Visi nomira, turpat pagalmā arī apraka, vienīgi Marija izdzīvoja. Nāca uz mājām, pārbaudīja un, ko atrada, visu atņēma,» stāstīja sieviete. Žabotinas ciems atrodas pie meža, un tas devis papildu iespējas izdzīvot. «Lasījām čiekurus, ogas, arī medījām - ezi, zaķi vai putnu. Lasījām lapas, žāvējām. Pavasarī pārstaigājām kartupeļu lauku, kartupeļus sajaucām ar saberztajām lapām un tad cepām,» stāsta Katja.
1920. gadā šajā ciemā, pēc J. Ļaško stāstītā, bija 600 bruņotu zemnieku. Pēc piecu gadu ilgās, nogurdinošās karošanas un dzīves mežā zemnieki noticējuši boļševiku pasludinātajai amnestijai, arī jaunajai ekonomiskajai politikai jeb nepam. Gribējuši atgriezties mājās. J. Ļaško izpētījis, ka daudzu dzīves aprāvušās jau pirmajos gados pēc cīņas pārtraukšanas. Viņus nogalinājusi čeka. Golodomors, domā J. Ļaško, bijusi Maskavas atbilde uz ukraiņu neatkarības centieniem.
Kāds netālu esošā Balandines ciema iedzīvotājs, atceroties badu, stāstījis: «Mūsu ielā dzīvoja babka Riboka. Bija 18 bērnu. Trīs no viņiem nebija precēti. 15 bērni bija precējušies, tiem bija savas ģimenes. Visi bērni kopā ar savām ģimenēm nomira.»
Arī senās Boguslavas pilsētas vēsturniece Oksana Abramova ir pārliecināta, ka golodomoru vajadzētu uzskatīt par genocīdu. «Nomirt no bada Ukrainā ar tik auglīgu zemi - tas ir neiedomājami. Šeit lika nomirt, piemēram, pilnībā noslēdzot daudzus ciemus, tas ir tīšs genocīds,» teica O. Abramova. Viņasprāt, 8-10 miljoni cilvēku - tik liels ir padomju varas upuru skaits Ukrainā. «Golodomors un citas represijas ir veicinājušas verga gēna attīstību, un no tā ukraiņiem jāatbrīvojas,» Dienai teica vēsturniece.