Ja mēs šodien pieņemam lēmumu par Latvijas iekšējā gāzes tirgus liberalizāciju, tas būtu lēmums tikai uz papīra, jo liberalizēt iekšējo tirgu var tikai tad, ja ir cits gāzes piegādātājs, jauns gāzes piegādes avots. Lēmums par tirgus liberalizāciju šodien faktiski būtu viltus lēmums, turklāt, kā zināms no tās informācijas, ko sniegušas Eiropas Savienības (ES) institūcijas, jebkuras kompānijas sadalīšanas process izmaksā no diviem līdz desmit miljoniem eiro un pēc tam ražošanas izmaksu pieaugums ir pat ap 10-15%. Dabiski, ka patērētājiem paaugstināsies gāzes tarifi, turklāt jāņem vērā, ka vienlaicīgi ar gāzes tarifu kāpumu kāps elektrības tarifi un siltuma tarifi, bet šāds tarifu kāpums pazeminās visu Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Jāņem vērā arī daudzu mūsu valsts iedzīvotāju samērā zemā maksātspēja, tāpēc var pieaugt iedzīvotāju parādi par gāzi.
Tātad ekonomikas ministram nav taisnība?
Es uzskatu, ka Pavļuta kungs vienkārši nav šo jautājumu ekonomiski izvērtējis. ES dokumenti ir elastīgi un pragmatiski, tajos ir pateikts - ja veic tirgus liberalizāciju, jāpanāk zemāka cena gala patērētājiem. ES direktīvas mērķis nav sadalīt kompāniju, bet gan tieši panākt zemāku cenu gala patērētājiem. Protams, zemāku cenu var panākt, liberalizējot iekšējo tirgu, bet tikai tad, ja ir reāla konkurence. Vispirms jāizbūvē Polijas gāzes vads vai reģionālais terminālis Somijā, un tikai pēc tam var sākt domāt par Latvijas iekšējā gāzes tirgus liberalizāciju.
Daudz svarīgāks jautājums ir tas, ka mēs, Latvija, esam tiesiska valsts, esam ES valsts. Mums tiesiskuma principi ir jāievēro un jāievēro tas, ka noslēgts Latvijas gāzes akciju pirkšanas un pārdošanas līgums, kas nosaka, ka Latvijas gāze jāsaglabā kā vesels kopums, un nosaka arī to, ka Latvijas gāzei ir ekskluzīvas dabasgāzes uzglabāšanas, sadales, realizācijas tiesības līdz 2017. gada 2. aprīlim. Ja akcionāri vērstos tiesā par līguma neievērošanu, rastos zaudējumi un mēs visi Latvijā maksātu. Tāpēc lēmumu šodien virzīt jautājumu par Latvijas gāzes sadalīšanu es uzskatu par ļoti nepārdomātu soli. Jau pavasarī bija viena Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēde, kurā pilnīgi loģiski nosprieda, ka jautājumu par Latvijas gāzes sadalīšanu vajag izskatīt tad, kad būs nodrošināta alternatīva gāzes piegāde.
Kas varētu sekmēt to, ka Baltijas reģionā vai Somijā beidzot tiek uzbūvēts sašķidrinātās gāzes terminālis, par kuru jau ilgāku laiku tiek diskutēts?
Ar Somijas termināli ir ļoti sarežģīti. Pētījumi parāda, ka Somijas termināļa kopējās izmaksas veido ļoti apjomīgu summu. Turklāt terminālis varētu sākt efektīvi strādāt tikai pēc 2025. gada, jo Somijai ir take or pay līgums ar Gazprom, un, pat ja Somijā šo termināli uzbūvēs ātrāk, tas nebūs noslogots.
Latvijas apgādē ar dabasgāzi ievērojama loma ir Inčukalna gāzes krātuvei. Kāda ir tās attīstības perspektīva? Tiek domāts, ka šo krātuvi vajadzētu vēl paplašināt?
Ļoti svarīgi ir skatīties nedaudz nākotnē, un jāprot Inčukalna pazemes krātuvi ekonomiski izmantot. Patlaban mums Inčukalna pazemes krātuve ir kā reģionālais dabasgāzes stabilizators, un, ja paskatāmies dziļāk, jāsaka, ka visa Latvija visu apkures periodu gāzi saņem faktiski tikai no Inčukalna krātuves, turklāt no šīs krātuves mēs visu apkures sezonu nodrošinām arī Igauniju un atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, ar dabasgāzi varam apgādāt arī Lietuvu. Dabasgāzi nodrošinām arī Pleskavas apgabalam - apmēram 20% no krātuves apjoma.
Līdz šodienai krātuvē esam investējuši nedaudz vairāk par 70 miljoniem latu, tas ir daudz, bet vēl lieli darba apjomi mums ir priekšā, jo krātuve tika nodota ekspluatācijā 1968. gadā, un jāsaprot, ka visas tehnoloģijas, kas tikušas uzstādītas, pakāpeniski jānomaina. Bet to nevar izdarīt desmit gados, vajadzīgi vēl desmit gadi, lai ar modernākām aizstātu tās tehnoloģijas, kas tika uzstādītas vēl padomju laikā. Mums patlaban ir tapusi Inčukalna pazemes krātuves modernizācijas un paplašināšanas koncepcija. Pirmais ir modernizācijas posms, kura izmaksas veido 190 miljonu eiro. Modernizāciju iespējams veikt līdz 2020. gadam, un tā nemaz nav tik liela nauda, ja mēs šos 190 miljonus eiro izdalām ar sešiem septiņiem gadiem.
Kas attiecas uz Inčukalna pazemes krātuves paplašināšanu, tas jau vairs nav Latvijas gāzes jautājums, bet gan ES jautājums, visa Baltijas reģiona un Somijas jautājums. Šis jautājums jāsaista ar tiem nākotnes projektiem, kuriem šobrīd nav noteikti finansēšanas avoti, bet kuri ir iekļauti ES attīstāmo projektu sarakstā. Tas ir starpsavienojumu gāzes vads Polija-Lietuva, reģionālā sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecība Somijā un starpsavienojumu izbūve starp Igauniju un Somiju. Ja šie objekti tiek izbūvēti, loģiski, nepieciešams vasaras laikā iegādāto gāzi kaut kur glabāt. Tātad vienlaicīgi ar šo objektu nodošanu ekspluatācijā vajadzīgs, lai Inčukalna krātuve jau būtu paplašināta. Tikai tad šo objektu izbūvei ir ekonomiska nozīme, un vasaras laikā gāzi varētu, piemēram, no starpsavienojumu gāzes vada Polija-Lietuva, iesūknēt Inčukalna krātuvē un ziemā pārdot Lietuvas, Igaunijas vai Somijas patērētājiem. Jāsaka gan, ka izmaksas, kādas nepieciešamas paplašināšanai, ir stipri lielas un kopā ar modernizāciju sasniedz 360 miljonu eiro. Patlaban tie ir nākotnes projekti. Viss atkarīgs no tā, kādu lēmumu pieņems Eiropas Komisija (EK), respektīvi, vai EK minētos projektus finansiāli atbalstīs.
Turklāt nesen ir izdota jauna EK regula, kura stājās spēkā šī gada 1. jūnijā un nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes. Kopš regulas pieņemšanas pagājis īss laiks, un sabiedrība pagaidām maz zina par šīs regulas esamību, bet tā ir ļoti, ļoti svarīga. Ar šīs regulas pieņemšanu situācija ir krasi mainījusies, es teiktu, ka tā ir mainījusies radikāli.
Kas tad ir galvenais, kas sabiedrībai būtu jāzina par šo regulu?
Ņemot vērā šodienas problemātisko ekonomisko situāciju Eiropā, ES nolēma, ka visiem infrastruktūras projektiem, kas ir dalībvalstu kopīgie projekti, jānosaka stingri kritēriji, lai pēc šiem kritērijiem varētu izvērtēt, cik ekonomiski izdevīgi ir projekti, kādu labumu katrs konkrētais projekts dod dalībvalstīm un kādi ir projekta atmaksāšanās termiņi.
Nākamais svarīgais punkts ir tas, ka šādu projektu īstenošanā arī pašām dalībvalstīm jāpiedalās ar saviem finanšu līdzekļiem. Tāpēc ļoti svarīgs ir pārrobežu izmaksu sadalījums. Piemēram, ja mēs būvējam termināli Somijā, tad, tā kā tas ir nepieciešams Somijai, Igaunijai, Latvijai, arī Baltijas valstīm daļēji būtu jāpiedalās šī projekta finansēšanā. Jautājums ir tikai par procentuālo sadalījumu. Tas ir ļoti sarežģīts un sāpīgs jautājums.
Ar regulu arī noteikts, ka šāda projekta vērtējumu veic vispirms dalībvalstu regulējošās iestādes. Ja mums par Inčukalnu ir kopīgs projekts, tas jāsaskaņo, teiksim, ar Somiju, Igauniju un Lietuvu, turklāt izmaksas jāiesniedz katras valsts regulatoram. Regulators izskata šo projektu, izvērtē izmaksu sadalījumu pa dalībvalstīm, un galvenais, ka regulators arī izvērtē, kā projekts atspoguļosies katras konkrētās dalībvalsts gāzes tarifos.
Tas nebūs vienkārši! Ja jau vairākus gadus nevaram vienoties, kur būvēt termināli, turklāt vēl pašlaik nav panākta galīgā neapstrīdamā vienošanās, tad panākt vienošanos par izmaksu sadalījumu būs ļoti sarežģīti.
Regula sagatavota, lai nevarētu piemuļķot ES un arī tāpēc, lai būtu mazāk nacionālo projektu, bet lai vairāk būtu kopīgu starptautisko projektu. Ja dalībvalstis nespēs vienoties, var nogremdēt jebkuru projektu.
Noteikts arī, ka jābūt vides novērtējumam un sabiedriskajai apspriešanai. Ja gribēsim paplašināt Inčukalna gāzes krātuvi, iedomājieties, ar cik daudziem apkārtējo zemju īpašniekiem man tas būs jāsaskaņo!
Tik vērienīgi projekti katru dienu gan netiek īstenoti
Tā jau ir, un tāpēc var jau būt, ka šāda pieeja ir pareiza. No vienas puses, regula ir neapstrīdami birokrātiska, bet tajā pašā laikā varbūt ir vajadzīga - attiecībā uz projektiem, kam ir milzīgas izmaksas. Ja jau mēs dzīvojam ES, ir jādalās un jāvienojas ar kaimiņiem, tāda jau ir visu apvienību būtība. Nevar būt tā, ka vispirms uzbūvē, piemēram, termināli, bet pēc tam esi spiests pacelt tarifus. Tagad nebūvēs termināli, kamēr nebūs aprēķināts pilnīgs izmaksu atspoguļojums tarifos.
Kā vērtējat atjaunojamās enerģijas nozares attīstību Latvijā? Uzskatāt šīs nozares uzņēmumus par konkurentiem?
Ziniet, es apsveicu šos cilvēkus, es apsveicu viņu darbību, es viņus pat apbrīnoju. Tas lauciņš, kurā viņi strādā, nav viegls, tas ir kaut kas jauns, viņi sāk visu no nulles. Ir biogāzes stacijas uzbūvētas, arī koģenerācijas stacijas, turklāt visas aprīkotas ar jaunām, modernām tehnoloģijām. Mēs iegūstam pilnīgi jaunas zināšanas, turklāt varam izmantot Latvijas vietējos resursus, piemēram, šķeldu. Mēs tādējādi sakopjam savu vidi, palīdzam saviem lauksaimniekiem, un tas ir ļoti svarīgi.
Tagad daudz runā par darbvietu nepieciešamību Latvijā, un, pateicoties šai nozarei, ar darbu tiek nodrošināti ļoti daudzi, cik es zinu, pat vairāki tūkstoši cilvēku. Atjaunojamās enerģijas ceļš ir jāturpina, un, ja piesauc konkurenci, jāsaka - tas ir tikai normāli, visā pasaulē ir konkurence starp dažādiem kurināmā veidiem, tas tikai veicinās tautsaimniecības kopējo attīstību, un tas, ka šī konkurence parādās, ir stimuls Latvijas gāzei arī varbūt kaut ko vairāk modernizēt, varbūt arī samazināt izmaksas, varbūt kaut ko reorganizēt, lai mēs būtu konkurētspējīgi ar atjaunojamās enerģijas nozari. Tā ir pozitīva sacensība, kas ir nepieciešama.
Runājot vēl par praktiskām lietām, daudzviet, pat tuvu Rīgas centram nav centralizētās gāzes apgādes, un daudzu pašvaldību pārstāvji apgalvo, ka nav nekādu iespēju piedalīties gāzes piegādes nodrošināšanā.
Tādu gadījumu, ka nebūtu pieejama centralizētā gāzes apgāde, ir ļoti maz.
Mēs Dienā šogad rakstījām par to, ka netālu no jaunās Gaismas pils, Mūkusalas ielā, ir māja, kurā joprojām nav centralizētās gāzes apgādes.
Tad jautājums, kādam mērķim tieši gāzi vajag. Ja centralizēto gāzes apgādi vajag gāzes plītij - tad tas ir pagājušais gadsimts, gāzes plīts dēļ vilkt pazemes gāzes vadu nav rentabli. Tāds objekts mums neatmaksāsies pat simt gados. Ja mājā ir elektrība, kas noteikti ir, tad jālieto elektriskā plīts.
Kopumā raksturojot situāciju, jau kopš Latvijas gāzes privatizācijas mēs ļoti intensīvi esam pievērsušies Latvijas gazifikācijai, it sevišķi individuālajam sektoram. Pēdējo gadu laikā esam izbūvējuši 1600 km gāzes vadu. Tas ir ļoti daudz, citās valstīs par Latvijas gāzi lielākas kompānijas nav izbūvējušas tik daudz. Turklāt esam paaugstinājuši klientu skaitu, es pats pat brīnos, cik strauji.
Bet pašvaldības gazifikācijas procesā nepiedalās?
Nē, pašvaldības tiešām nepiedalās. Piedalās pasūtītājs un Latvijas gāze. Protams, mēs izvērtējam, kas būtu ekonomiski izdevīgi kompānijai. Investētajai naudai jāatmaksājas desmit divpadsmit gados.
Jau kopš 2005. gada norit cieša Latvijas gāzes sadarbība ar Latvijas Nacionālo operu. Turpmāk, neraugoties uz vadības maiņu, arī atbalstīsiet operu?
Mūsu Gada balva būs noteikti. Situāciju vajadzētu saprast pareizi - draudzība mums ir ne tikai ar Andreju Žagaru, bet ar visu operas kolektīvu, ar visu baleta kolektīvu, ar visiem mūziķiem, tāpēc mēs atbalstīsim operu neatkarīgi no tā, kas notiek tās kolektīva iekšienē. Neatkarīgi ne no kā!
Septembrī saistībā ar konfliktiem operā un operas vadības maiņu teicāt, ka «arodbiedrība ir traucēklis, kas, protams, reizēm ir labi». Kopumā šodienas Latvijas situācijā arodbiedrības uzskatāt par traucēkli vai atbalstu?
Jaunībā esmu strādājis arodbiedrībā, un man ir priekšstats par arodbiedrības lomu, darbu un nozīmi. Arodbiedrība izcelties un parādīt savu darbu var dažādi. Pagājuši tie laiki, kad arodbiedrības galvenais darbs bija organizēt dažādus sporta un kultūras pasākumus kolektīvam, ar to tad arodbiedrība arī kolektīvam apliecināja, ka ir vajadzīga. Šodien arodbiedrība var strādāt konstruktīvi un risināt loģiskas sarunas ar uzņēmuma vadību vai arī var sevi parādīt tādā veidā, ka visu laiku pauž neapmierinātību. Jebkurā uzņēmumā un iestādē var atrast kaut ko, kas nenotiek ideāli, un var būt tā, ka arodbiedrība izvēlas iet vieglāko popularitātes iegūšanas ceļu - visu kritizēt. Ja arodbiedrība izvēlas iet kritikas ceļu, tas ir destruktīvi, nevis konstruktīvi, mūžīgās kritizēšanas ceļš ir ceļš uz nekurieni. Tas, kā sevi pierāda arodbiedrība, ir ļoti atkarīgs no arodbiedrības līdera. Tāpēc arodbiedrības Latvijā ir ļoti dažādas.
Kā ir jūsu vadītajā uzņēmumā?
Mums ir konstruktīva sadarbība ar arodbiedrību, notiek sapulces kopā ar arodbiedrību, ir kolektīvais līgums, ļoti daudzus arodbiedrības priekšlikumus esam ņēmuši vērā. Sadarbība arī atkarīga no abām pusēm - ja viss norit gludi, tātad abas puses rīkojas konstruktīvi, ja radies konflikts, arī parasti nav vainojama tikai viena iesaistītā puse.
Par operas konfliktu arī nevarēja teikt, ka problēmu iemesls ir viens vienīgais.
Operā ir spilgtas, mākslinieciskas personības, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka vadīt operu ir daudz grūtāk nekā Latvijas gāzi, tāpēc es kā vadītājs Andreju Žagaru neapskaužu un neapskaužu arī nevienu citu operas vadītāju. Žagaru es apbrīnoju par to, ka viņš vairāk nekā 15 gadu pratis operas kolektīvu ne tikai saturēt kopā, bet arī pratis izaudzināt daudzus jaunus, tagad pasaules mērogā slavenus māksliniekus, pratis mūsu operu izvest ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, turklāt viņš pats personīgi iestudē daudzus darbus, pat ārvalstīs.
Vispār es uzskatu, ka mums, Latvijas iedzīvotājiem, pārsvarā ir kultūras gēni un tāpēc mūsu mazajai tautai ir daudz izcilu mākslinieku - es nerunāju tikai par operas māksliniekiem, bet arī par gleznotājiem, aktieriem, literātiem, par deju ansambļiem, koriem, arī par skolu jauniešiem, kas piedalās Dziesmu un deju svētkos.
Mums jābūt lepniem, ka mūsu nācijai ir tik spēcīgi kultūras gēni. Jā, politikā mēs esam samērā vāji, mēs neesam tik miermīlīgi un apdomīgi kā Ziemeļvalstu iedzīvotāji, brīžiem esam par daudz kašķīgi, bet par Latvijas iedzīvotāju sasniegumiem kultūrā es esmu ļoti pozitīvās domās.