Veroties fotogrāfijās no šonedēļ notikušā Vienotības Rīgas ideju foruma Dizaina fabrikā, pārņem patīkamas un siltas sajūtas, gluži kā Ziemassvētkos. Viss tur bija glīti ietērpts tumši zaļās krāsās - gan Rīgas siluets uz konferences dibensienas, gan izritinātais smukais paklājiņš, uz kura uzstājās konferences dalībnieki, pa stūriem mirdzēja zilganzaļas gaismiņas, un visam pa vidu balti, apaļi galdi. Rīga būšot ziemeļu zvaigzne! Moderni, skaisti un efektīvi.
Bravo! Ar mārketinga pakalpojumiem Vienotībai viss vēl aizvien ir vislabākajā kārtībā, taču zvaigznes jau labu laiku nav spīdējušas, un, ja runā par pašu galveno - premjeru Valdi Dombrovski -, tad tās mirdzums kļūst arvien bālāks un bālāks.
Viņa fani tagad jau var sākt brēkt vilkaču balsī, kā tā var pacelt balsi pret Latvijas galveno glābēju, mīļo lācēnu grāmatvedi, visas Eiropas lepnumu un tā tālāk, un vai tad maz var iedomāties rītdienu bez viņa. Taču, ja atmet visus šos emocionālos starpbrīžus un ieskatās Latvijas politikas ikdienai acīs, tad tālu nav jāmeklē apgalvojums - Latvijai šobrīd premjera nav. Kamēr Dombrovskis kā Faberžē ola tiek staipīts un staipās pats pa dažādām izstādēm, ar lepnumu demonstrējot formulu a la, ka piecu bērnu ģimene var dzīvot vienistabas dzīvoklī, viņa vadītajā valdībā vienā stūrī valda haoss, bet citos - šķiet, ka dzīvotu peles - it kā rosība un šmaukstināšana ir, bet rezultāta kā nav, tā nav.
Pabalstu reforma, kas solīja no siltu krāšņu augšām nocelt ilgstošos bezdarbniekus. Kur ir? Nav. Reforma, kas solīja medicīnas pakalpojumu saņemšanu sasaistīt ar nodokļu nomaksu. Kur ir? Nav. Reforma atkritumu saimniecībā, kas liktu iedzīvotājiem maksāt mazāk. Kur ir? Nav. Reformas un izmaiņas zaļās enerģijas kvotu saimniecībā, kas jau velkas no eksministra Arta Kampara laikiem. Kur ir? Nav. Kur ir vismaz nopietni izrēķināta un izdiskutēta solītā virzība uz nopietnu nodokļu sloga samazināšanu darbaspēkam tuvākajā nākotnē? Nav. Un kur galu galā ir visu tā gaidītās reformas izglītībā? Nav. Politiskai piederībai turklāt šajā uzskaitījumā nav nekādas nozīmes.
Var, protams, attaisnoties, ka tā ir katra ministra kompetence, bet kam gan citam, ja ne premjeram, viņi ir jāgana - jāaizstāv, jāmīl, jābar, jāsoda, ja vajag, - un jāpanāk rezultāts. Reformu un koncepciju termiņi regulāri tiek pārkāpti, un vienīgais, uz ko bijis spējīgs Dombrovskis, - noķengāt izglītības ministru Ķīli, pašam īsti nesaprotot, par ko ir runa.
Var, protams, teikt, ka premjeram ar sīkumiem nav jānodarbojas. Pieņemsim. Bet. Sašķidrinātās gāzes terminālis, tā pati nelaimīgā vilcienu pirkšana, arī savā ziņā Visaginas atomstacijas projekts - šobrīd izskatās, ka šeit visur Latvija šādu vai tādu iemeslu dēļ paliks ar garu degunu. Visbeidzot Nacionālais attīstības plāns - Latvijas ilgtermiņa stratēģijas dokuments pie mums top kā tāds pēdējā brīža piedāvājums, un nevienam pat nav ienācis prātā, ka par to atsevišķā plenārsēdē varētu sarīkot Saeimas debates, līdzīgi kā tas ir par ārpolitikas jautājumiem. Ak jā, vēl taču ir pieņemts nākamā gada budžets, bet vai tajā ir iestrādāta kāda būtiska reforma? Nē.
Labākajā gadījumā Dombrovskis varētu būt eiro lietu ministrs - skrūvju pievilkšana un kritēriju piedzīšana viņam sanāk un, kā saka, uz to «guļ sirds». Taču arī šeit ir savas blaknes - to, ko viņam izdodas sarunāt Eiropā, viņam nekādi neizdodas sarunāt ar latviešu tautu. Katastrofālajā eiroskepsē, kas valda Latvijā un par ko ir brīdinājusi arī Eiropas Komisija, nevar vainot vienīgi grieķu finanšu sirtaki eirozonas pierobežā, bet arī mūsu pašmāju politiķus nespējā pārliecināt par savu ideju, un viņu rindās ir tas pats - daudzu mīlētais Dombrovskis.
Viss jau būtu labi, varētu jau tā mierīgi, bez asumiem, pārsteigumiem un konfliktiem čunčināt tālāk, ja ne vien pašas Vienotības un Dombrovska valstiski it kā deklarētais mērķis - izrāviens.
Nav jāgāž valdība, nav jāmeklē arī cita koalīcija, bet Latvijai vajag reālu valdības vadītāju, un kāpēc, piemēram, ne no Reformu partijas, kuras personālijas vismaz izrāda kādas ambīcijas uz dinamiskāku attīstību, nevis kā daži labi kā dzīves noguruši ziloņi staigā apkārt, nevarot izvēlēties, kurā stūrī īsti nomirt. Un ja Dombrovski gluži nevar iekārtot Eiropā pie zildzeltenā karoga, kāpēc viņš, piemēram, nevarētu vadīt Valsts kontroli, kas ir naudas ganītāju teju vai paradīze.
Valdis Dombrovskis ir un paliks unikāls Latvijas premjeru pulkā, un bez ironijas var teikt, ka šajā galerijā viņš ir pelnījis vienu no lielākajā bildēm. Viņam pārmestā lēnprātība un rūpība Latvijai ir noderējusi un bijusi īstajā laikā un īstajā vietā. Tas ir jānovērtē. Taču šis laiks nu iet uz beigām. Vienotībai tas ir jāsaprot un jāsāk domāt, kāda tad izskatās rītdiena bez viņa.