Rudens rīti atver asarainus plakstus, loga rūtīs lietus lāses krīt. Saules puķe zemu noliec galvu, nav vairs skaistuma, ko parādīt. Toties zemniekiem ir bagāts devums - klētīs jaunas ražas pilni apcirkņi. Mājās smaržo ceptā rudzu maize, sūrā grūtā darbā nopelnītā.
Paldies zemniekiem mēs vienmēr sakām, jo viņu darbs ir mums un mūsu tautai, zemei svēts. Lai jums, darbarūķi, pietiek spēka, prieka, enerģijas - iet un sēt, un pļaut! Lai maizes galdā nepietrūkst!
Mēs, seniori, neskumsim, mīlēsim dzīvi un visu, kas ap mums. Vēl jau viss nav pagalam - mēs esam un būsim vēl! Vien tie, kuri nepratīs mīlēt, tiem pašiem būs sevis žēl. Visus sveicu bagātajos rudens ražas svētkos!
Atmiņā paliks padomi
Par mazbērniem runājot, faktiski man to ir pieci. Kāpēc faktiski? Tāpēc, ka lielo vēsturisko pārmaiņu laikā XX gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā - PSRS sabrukuma periodā, vienlaikus izira arī ģimenes, kurās vecāki bija dažādu tautību cilvēki un ar diametrāli pretējiem viedokļiem par Baltijas valstu un tautu neatkarības statusa atjaunošanu.
Divi mani mazbērni palika Krievijas Federācijā pie viena no vecākiem. Pēc tam, bez Latvijas Republikā palikušā otrā vecāka ziņas, tos adoptēja cita persona, kad viens no bērnu vecākiem tur nodibināja jaunu ģimeni.
Būdams savos uzskatos un darbos Latvijas patriots un neatkarības procesa aktīvs politisks līdzdalībnieks - viens no tiem deputātiem, kuri 1990. gada 21. aprīlī Rīgā parakstīja politiskos aicinājumus par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tāpat arī 1991. gada barikāžu dalībnieks, - faktiski pats arī savas «vainas» dēļ zaudēju minētos divus mazbērnus. Tagad viņi ir Krievijas Federācijas pilsoņi, ar savām ģimenēm, kam nav nekādas saites ar Latviju.
Vēl no diviem, pašiem mazākajiem mazbērniem esmu faktiski kļuvis atšķirts viņu vecāku izjukušo laulību dēļ, kad vienam no šo mazbērnu vecākiem bija jābrauc prom no Latvijas darbā uz ārzemēm.
Tā nu no visiem pieciem man palicis kontakts tikai ar vienu nu jau pieaugušu mazmeitu. Viņa nodrošināja sev tiesības studēt uz valsts budžeta rēķina un izcīnījās cauri savam studiju procesam no bakalaura līdz maģistram, vienlaikus pati ar gadījuma darbiem gādājot sev materiālu patstāvību. Šajā ziņā viņa šajā laikmetā un citos apstākļos atkārtoja to pašu grūto ceļu, ko savā jaunībā biju izgājis arī es. Arī man kā vecākajam bērnam tolaik ļoti trūcīgā, no represijām cietušā ģimenē nācās pašam gādāt sev stipendiju un piestrādāt gadījuma darbos, lai padomju laikā pabeigtu studijas piecu gadu garumā.
Sanācis, ka materiālajā ziņā saviem mazbērniem diemžēl neko neesmu varējis palīdzēt. Iespējams, ka mana dzīves gaita, kurā neesmu guvis nekādus materiālus labumus un neesmu varējis saglabāt nekādus ietaupījumus, rosinās manus mazbērnus domāt par vislabāko veidu, kā savienot ideālus ar praktiskām dzīves vajadzībām. Ceru, ka arī mani uz ekumēniskas kristietības vērtībām balstīti uzskati, mani vērtējumi par dzīves norisēm un dažādie padomi, ieteikumi paliks mazbērnu atmiņā un dos kādu labumu viņu dzīvē.
Seniors Juris Ivars Neimanis (76 g. v.)
Dot un negaidīt paldies
Kad beidzot attapos, sapratu, ka mazbērniem jāpalīdz tik daudz, lai viņiem pēc iespējas ātrāk mūsu palīdzība vairs nebūtu vajadzīga. Vai vēl labāk - lai viņi to palīdzību nealktu un pat noraidītu, ja vecvecāki vai viens no viņiem ar to uzbāžas. Tā tad arī būs vislabāk tai mūsu nākotnei palīdzēts.
Man šogad izdevās izaudzēt naudas kociņu - tiesa, tādu maziņu, bet pietiek. Un - padomājiet tik! - tieši tai dienā, kad Anna (meitēns, par kuru man sanācis daudz domāt) atnāca mājās, beigusi piekto klasi, kociņš iepriecināja ar pirmo ražu! Notika klasiskais, kad rodas prieks par bērna prieku... Ja rūpīgi laista, raža ienākas vēl arvien un par to priecājamies gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir paša uzmeistarots kociņš, kurā šad tad «ienākas» lielākas vai mazākas pielipinātas monētiņas.
Man netīk tā formāli dot to kabatas naudiņu. Un gaidīt «paldies», ko dažs labs nekautrējas bērnam atgādināt, kaut vairums «sīču» - ja ne visi- to zina tāpat. Patīk uz dzīvi raudzīties optimistiski, caur humora prizmu. Iepriecina, ka arī bērnam prieks rodas. Jo tas prieks ir tā raža.
Šovasar pie manis viesojās mazdēls Aleksandrs (24) no Toronto, un visvairāk mani iepriecināja, ka puisis nav memmesdēliņš. Ka viņš ir spējīgs palīdzēt, ja kāds lūgs. Viņš ir patīkams pasaules pilsonis, tāpat kā es, un mums vienīgās domstarpības sanāk par Eiropas Savienību. Noteikti tāpēc, ka spēkā ir aksioma: ja jaunos gados nav sociālists, tad nav sirds; bet, ja vecumā tāds ir, tad prāta par maz.
Sandris Romanovskis
Esam viņiem atbalsts
Mēs, lauku cilvēki, par savu pienākumu uzskatām atbalstīt jaunos. Daudzviet jaunām ģimenēm ar bērniem nav pieklājīga darba, kur nopelnīt līdzekļus. Citi teic - tieši jaunajiem vecumā jāsniedz materiāls pabalsts saviem vecākiem. Bet tā laikam domā tikai tie, kas pensijā saņem tūkstošus.
Mūsu necilās pensijas dažās ģimenēs ir lielākais atbalsts, un mazbērni pensijas dienu gaida kā svētkus, lai nopirktu kādu konfekti. Tomēr par visu svarīgāks ir abpusējs morālais atbalsts, tas vajadzīgs visiem.
Lūcija Preiļos