Taču daba agrāk vai vēlāk visu noliek savās vietās. Šā pavasara pali atgādināja, cik svarīgi saglabāt dabiskās palienes, kurās uzkrāties palu ūdeņiem. Upju iegrožošana dambjos, kas it kā domāta pretējam mērķim - plūdu novēršanai, un palieņu uzbēršana neļauj ūdenim notecēt sāņus un uzkrāties, liekot tam traukties lejup pa upi, pārplūdinot vietas, kam citādi nebūtu jāapplūst, izraisot plūdus. Valstis, kur vairākums upju pārveidotas kanālos, plūdi piemeklē daudz postošāk.
Latvijā šī gada pali pietuvojušies robežai, kur tie pāriet plūdos. Retu reizi tā mēdz gadīties. Tomēr der aizdomāties - varbūt upju krastos izcirsts pārāk daudz mežu, kas palēninātu sniega kušanu? Nemaz jau nerunājot par grāvju sistēmām no lauku zemēm, kas ar upēm savienotas tieši, bez nosēddīķiem vai mākslīgi veidotiem mitrājiem, kas aizkavētu strauju ūdens noteci.
Palu ūdeņiem noskrienot, zeme palienēs būs kļuvusi auglīga un irdena. Tieši tāda, kur ķikutam iebāzt savu garo knābi un lekni sazelt pļavu zālei.