Mani sāka interesēt vietas, kurās neesmu bijis. Un man joprojām ir sapnis apceļot pasauli,» puisis stāsta par savu interešu iedīgļiem un piebilst, ka otra viņa kaislība - vēsture - ir tikpat kā ģeogrāfijas māsa un arī iepatikusies, lasot grāmatas. Rodijs piedalās arī matemātikas olimpiādēs un atzīstas, ka esot drīzāk eksaktais, nevis humanitārais tips, tāpēc sekmes mākslā un mūzikā neesot tik spīdošas.
Nīcas vidusskolā, kurā Rodijs mācījās līdz 9. klasei, viņam bijusi ļoti laba ģeogrāfijas skolotāja Laila Reķēna, kura skolnieku ievedusi arī LU Jauno ģeogrāfu skolā. Caur to viņš sāka gan piedalīties ģeogrāfijas olimpiādēs, gan piepalīdzēt to rīkošanā. Panākumi olimpiādēs arī devuši motivāciju sevi attīstīt tālāk. «Palīdz tas kaifs, kad esi kaut ko sasniedzis,» Rodijs saka.
Viņam dzinulis censties ir konkurence ar citiem skolēniem, vēlme būt starp labākajiem. Pēc puiša domām, zemas atzīmes motivē saņemties vairāk nekā labas, tomēr, ja to birums nemazinās arī pūloties, skolēniem bieži vien nolaižas rokas - tāpēc skolotājam jājūt šī robeža. Ja skolotājs ir sava priekšmeta fanāts, nevis nāk uz skolu tikai, lai saņemtu algu, viņš ar šo patiku un interesi spēj aplipināt arī skolēnus. Tāpat labi pedagogi protot sabalansēt skolēnu slodzi. «Nepārtraukta zubrīšana, kad visu laiku ir kaudzēm mājasdarbu, kas jādrillē un jādrillē, skolēniem apnīk un atņem mīlestību uz attiecīgo priekšmetu,» Rodijs ir pārliecināts.
Un kā motivāciju mācīties iespaido apgūstamās vielas lietderīgums? Rodijs uzskata - lai mācību priekšmets patiktu, lietderība tajā tomēr nav galvenais. Tiesa, tā kā ģeogrāfijā viņam tā nešķiet tik liela, tālākajās studijās viņš uz šo jomu netēmē.