Minimālā alga nevar būt sociālā pabalsta līmenī, jo tā ir ņirgāšanās par strādājošu cilvēku, kas Latvijas apstākļos sekmē arī ilgstošā bezdarba problēmu. Latvijas zemās algas nav reālas izdzīvošanai - tas rada ekonomisko emigrāciju uz ārzemēm vai pārcelšanos uz ekonomiskajiem centriem tepat Latvijā, proti, Rīgas aglomerāciju, vai lielākajām pilsētām.
Šodienas skarbā dilemma - vai mēs gribam, lai iedzīvotāji no trūcīgajiem reģioniem pārceļas uz Rīgu, Pierīgu vai lielajām pilsētām, un varbūt kādu attīstītu pagastu, - vai arī viņi brauks prom no Latvijas pavisam.
Sapnis par vienmērīgi attīstītu Latviju ir izsapņots. Kamēr pašvaldību un partiju saietos skanēja ausīm tīkamās runas par izlīdzinātu attīstību un lamāta «ūdensgalva» Rīga, dzīve ritēja savu gaitu. Vieni attīstījās, otri stagnēja. Un to bez visa cita noteica parasta ekonomiskā ģeogrāfija. Visas vietas nekad nebūs vienādi attīstītas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dažas atrodas attīstībai izdevīgākā vietā. Utopija par to, ka ar pārdalīšanas palīdzību varēs izlīdzināt attīstību, patiesībā ir ļoti traucējusi Latvijas attīstībai. Tā kavē to vietu attīstību Latvijā, kurām ir lielāks attīstības potenciāls, nemitīgi pārdalot līdzekļus par labu teritorijām, kuru attīstības potenciāls ir mazs.
Labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) apņemšanās jau no nākamā gada radīt pārcelšanās pabalstu sistēmu, lai motivētiem cilvēkiem no atpalikušiem reģioniem palīdzētu pārcelties uz vietām, kur ir darbs, ir īsta pamošanās no sapņa. Cik šie pabalsti būs reāli, ir cits jautājums. Diez vai cilvēku no aizbraukšanas uz kādu no rietumvalstīm, kurā nedēļas alga ir lielāka par Latvijas mēnešalgu, atturēs pārdesmit latu pabalsts. Biļetei uz Lielbritāniju jau kaut kā naudu aizņemas. Tomēr Labklājības ministrijas iniciatīva ir solis pareizā virzienā. Vienlaikus ir jāiegulda arī attīstības centru sociālajā infrastruktūrā. Un tieši tam vajadzētu novirzīt būtisku Eiropas fondu naudas daļu.
Cilvēkam, lai pārceltos uz dzīvi citā vietā, vispirms ir vajadzīgs dzīvoklis. Cilvēks no atpalikuša reģiona, ar maziem ienākumiem, nav spējīgs ne nopirkt, ne izīrēt dzīvokli Rīgā vai Jelgavā. Valsts palīdzībai, lai motivētu cilvēkus pārcelties uz attīstītākām vietām Latvijā, nevis izvēlēties Eiropu, ir jābūt reālai, nevis simboliskai. Bet valsts ieguldīto atgūs, jo cilvēks, paliekot šeit, radīs ekonomisko labumu Latvijai un samaksās nodokļus šeit. Jo pat tad, ja saņem algu aploksnē, viņš rada ekonomisko vērtību un tērē, samaksājot PVN un akcīzes. Ja cilvēks aizbrauc, zaudējums Latvijai ir multiplikatīvs - mēs zaudējam arī viņa bērnus un bērnu bērnus. Tāpēc ir jāstimulē pārcelšanās uz attīstības centriem tepat Latvijā.