To piešķīra desmit izcilāko maģistra un promocijas darbu autoriem eksaktajās zinātnēs no LU un RTU. Konkursā tiek vērtēts iesniegto darbu idejas novatorisms, risinājuma zinātniskais līmenis un praktiskais pielietojums. Sergeja doktora darbs datorzinātnē Transformāciju vadītā arhitektūra un tās grafiskie prezentācijas dziņi šiem kritērijiem lieliski atbilst, tāpat kā Sergeja pētnieciskās intereses. «Man patīk izgudrot kaut ko jaunu, ko var uzreiz praktiski lietot.»
Dolārs par kļūdu
Bērnībā Sergejam paticis pie mammas darbā rakstīt ar rakstāmmašīnu, bet 1.-2. klasē par iedvesmas avotu kļuva BK datori. «Man bija arī grāmata Profesora Fortrana enciklopēdija, kas iepazīstināja bērnus ar datoriem un datoru vēsturi. Tas likās interesanti. Mani saistīja nevis spēles, bet tieši programmēšana - kā pateikt datoram, lai tas priekš manis kaut ko izdara,» Sergejs stāsta.
Skolu, tāpat kā vēlāk arī datorzinātņu bakalaura un maģistra studijas LU, Sergejs pabeidza ar izcilību. Mācīties ar interesi ļāvusi dalība olimpiādēs, kurās iegūtas arī godalgotas vietas. «Skolā mācību viela ir tāda pasausa, bet olimpiādēs ir interesantāki uzdevumi, izaicinājums.»
Sergejs ar mācību un studiju sasniegumiem nopelnījis ne vienu vien atzinību. Pirmā no tām bija Rīgas domes Zelta fonda stipendija, ko saņem labākie Rīgas skolēni. Studējot LU, viņam piešķīra Kristapa Morberga stipendiju, savukārt interesantākais novērtējums Sergeja kontā ir Heksadecimālais dolārs. «Šis viens heksadecimālais dolārs ir 256 centu vērts. Es atradu kļūdu Stenforda Universitātes datorzinātņu profesora Donalda Knuta grāmatā un viņam par to aizrakstīju. Profesors man atbildēja, atsūtot honorāru - šo simbolisko čeku. Tā viņam tāda personīgā iniciatīva, kā pateikties ikvienam, kas atrod kļūdas vai dod labus ieteikumus,» Sergejs stāsta.
Tomēr visnozīmīgākā viņam ir šogad iegūtā Sīmensa balva. Šajā konkursā Sergejs jau 2008. gadā saņēma atzinības rakstu par maģistra darbu. «Šogad konkurss bija nopietnāks, vajadzēja prezentēt savu pētījumu arī klātienē. Tagad ir gandarījums par to, ka esmu izdarījis kaut ko vērtīgu, ko novērtējuši arī citi.»
Zinātnē jūtas brīvāk
Datorzinātņu pamatus Sergejs apguva skolas laikā, trīs gadus brīvdienās mācoties datorkursos Progmeistars. Vispirms sācis tajos iet par maksu, bet pēc tam izturējis konkursu un ticis uzņemts talantīgo skolēnu bezmaksas grupā. «Tā bija ļoti vērtīga pieredze, ieguvu daudz zināšanu, ko pēc tam visu studiju laiku man padziļināti stāstīja arī LU. Papildus gāju arī universitātes matemātikas pulciņā pie profesora Andžāna.»
Vēlāk Sergejs Progmeistarā kļuva par lektoru - tiesa, līdz brīdim, kad spēkā stājās likums, ka tie studenti, kas grib saņemt stipendiju, nedrīkst strādāt. «Vēlāk izrādījās, ka studenti tomēr var darboties zinātniskās institūcijās. Mani uzaicināja strādāt LU Matemātikas un informātikas institūtā (LU MII), tobrīd jau biju pabeidzis bakalaurus. Sākumā biju asistenta v. i., tagad esmu pētnieks.» Sergejs arī lasa lekcijas grafu teorijā maģistriem, vada studiju darbus. Pasniedzēja loma viņam patīk, lai gan esot grūti gatavoties un labot mājasdarbus, kas prasa laiku un koncentrēšanos. «Esmu arī pamanījis, ka datorzinātņu studentiem ir grūti klausīties teorijas kursus, viņiem vairāk patīk praktiskais. Tāpēc teoriju cenšos pasniegt interesanti.»
Jautāts, kāpēc izvēlējies akadēmisko karjeru, Sergejs atbild, ka pētniecībā jūtas brīvāk. «Protams, strādājot IT firmās, var nopelnīt vairāk. Bet tur ir viens trūkums - jādara tas, ko viņiem vajag. Šeit, institūtā, tā nav - te varam paši izvēlēties, ar ko nodarboties. Varam taisīt ko jaunu, kaut ko izgudrot. Alga ir zemāka, bet radošā atmosfēra to kompensē. Bauda, ko varu gūt no darba šeit, ir daudz vērtīgāka.»
Programmēt - kā domāt
Sergejs darbojas uz modeļiem un to transformācijām balstītas programmatūras izstrādē. Savā doktora darbā viņš piedāvā tādu programmatūras arhitektūru, kas ļauj paātrināt programmatūras izstrādi. «Pieprasījums pēc programmām aug straujāk nekā programmētāju produktivitāte. To vajag palielināt. Es piedāvāju veidu, kā var taisīt programmas augstākā abstrakcijas līmenī, kas ir tuvāk cilvēka domāšanai. Lietoju modeļus, lai aprakstītu programmatūras komponentes, un modeļu transformācijas, lai aprakstītu biznesa loģiku, līdz ar to programmētājs var koncentrēties tieši uz programmas būtību, loģiku, vairs nedomāt tik daudz par tehniskām lietām. Interesanti, ka šī arhitektūra ļoti atdarina smadzeņu darbību, tur ir tādas pašas komponentes kā cilvēka smadzenēs - datu glabātava, dispečers, kodols u. c.,» Sergejs skaidro. Šāda arhitektūra esot vienkārša, pēc tās institūts jau radījis pirmās izmantojamās programmas, taču līdz šim nav izdevies atrast, ka to būtu aprakstījis vēl kāds pasaulē.
Sergeju visvairāk priecē iespēja dzīvē redzēt sava darba rezultātus. Protams, neizbēgami arī jārisina tehniskas problēmas, programmās mēdz būt kļūdas. Tāpat LU MII, kā Latvijas zinātnē kopumā, visu laiku klātesošs ir jautājums par finansējuma piesaisti, lai gan šobrīd ar to sokas labi. Runājot par nākotni, Sergejs vairāk domā par pētāmajām tēmām, nevis hierarhisku izaugsmi. «Mēs datorzinātnē nezinām, uz kurieni viss ies, - tehnoloģijas mainās ļoti strauji, ir jāpielāgojas. Patlaban skatāmies uz tīmekļa tehnoloģijām. Es gribu paātrināt, vienkāršot tīmekļa programmu izstrādi, jo redzu, ka arhitektūra, ko aprakstīju doktora darbā, ļoti labi derētu arī šeit,» pētniekam ieceres ir skaidras.
Sergejs gan vairs nav stereotipisks datoriķis, kas pie datora sēž no rīta līdz vakaram. «Pirms gadiem 10 es tāds biju, bet tagad mani vairāk iepriecina komunikācija ar cilvēkiem. Brīvajā laikā braucu ar velosipēdu, pavadu laiku ar draugiem. Man patīk mūzika, kas daļēji jau arī ir matemātika. Kādreiz mācījos spēlēt bajānu un ģitāru, tagad pašmācībā apgūstu klavieres.»