Jo nav jau tā, ka ar dueļu palīdzību attiecības skaidroja tikai pusdulli aristokrāti vai dzejnieki. Divkārtējais Francijas premjers Žoržs Klemanso piedalījies 22 dueļos. Vēl 1922. gadā Urugvajas prezidents šāvās duelī ar džentlmeni, kas apšaubīja vēlēšanu godīgumu. Viens no pirmajiem Ungārijas premjeriem, Džordžs Vašingtons, neskaitāmi britu, vācu, franču parlamentu deputāti - līdz XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem politiķi neuzskatīja, ka savstarpēja aplamāšanās ir kaut kas politikai apriori piederīgs, par ko nav vērts vispār iespringt. Ķeršanās pie revolvera vai zobena liekas pārāk ekstrēma? Nav problēmu - XIX gadsimta vidū divi franču personāži duelējās, metot viens otram ar biljarda bumbām…
Labi, būsim reālisti - skaidrs, ka Dombrovskis neizaicinās par sabraukto ezīti vai Parādnieks par «čečenu finansējumu» šo apzīmējumu vai minējumu paudējus pat uz sacensībām kādā sporta veidā (lai gan Parādnieka aicinājumā Šķēlem doties uz melu detektoru bija zināmas dueļa pazīmes). Tomēr tas nemaina lietas būtību.
Ikvienam no mums ir gadījies ātrumā sarunāt pārsteidzīgas lietas citiem, un pēc tam cenšamies prasmīgāk vai neveiklāk izlīdzināt attiecības ar cietušo. Daudziem no mums ir gadījies norīt krupi attiecībās ar darba devēju, biznesa partneri utt., respektīvi, neatbildēt uz (mūsuprāt) nepamatotu pazemojumu vai aizskārumu. Tomēr ar politiķiem, valstsvīriem, manuprāt, ir citādi.
Ja es redzu, ka politiķis X vēl pirms dažiem mēnešiem apsūdz politiķi Y visos iespējamos grēkos, bet 18. novembrī viņi draudzīgi saskandina glāzes vai Saeimas sēžu pārtraukumos mīlīgi sapīpē, tad atruna «nu ko tu gribi - tāda jau tā politika ir, mazliet teātris…» mani personīgi neapmierina. Jo, ja politiķis tik bezrūpīgi izsaka un sagremo smagus apvainojumus, tad man rodas jautājums, vai šis politiķis tikpat relaksēti nenodos arī valsts intereses. Kā saka, «dzīvē tā gadās», «dzīve nav rožu lauks», «politika ir kompromisu māksla»... Neticu - vai nu cilvēks aizvainojumu ir apslēpis un gaida iespēju atriebties, vai arī viņa iecietīgums robežojas ar amorālismu. Ne pirmais, ne otrais variants, ja runa ir par varas resursiem piekļuvušiem cilvēkiem, neiejūsmina.
Un kristīgā piedošanas ideja man, luterānim, te maz palīdz. Protams, es neatteikšos spiest roku čekista mazdēlam, bet spiest roku cilvēkiem, kas izcūkojuši padomju varas gados dzīvi t.s. pretvalstiskajiem elementiem, atsakos. Par spīti tam, ka «tik daudz laika pagājis», ka «mūsu, latviešu, ir tik maz, ka nedrīkstam naidoties» utt.
Skaidrs, ka Latvijas politiķis XXI gadsimtā nevienu uz dueli neizaicinās. Bet, lūdzu - ja jūs gribat, lai mēs jūs uztveram nopietni, nesauciet par «cienījamiem kolēģiem» utt. cilvēkus, kurus jūs nicināt un kuru uzskati ir pretēji jūsējiem. Nav jau jākaujas ar rapieriem, bet kaut kādai pašcieņai vajadzētu būt.