5. un 6. maijā Tibetas budistu garīgais līderis viesosies Latvijā. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm viņš nevis uzstāsies ar publiskām lekcijām, bet pāris dienu veltīs divu budisma garīgā ceļa pamataspektu - gudrības un līdzjūtības - skaidrojumam.
Nav obligāti jābūt budistam, lai piedalītos paredzētajās budisma mācībās Ķīpsalas izstāžu centrā un no pirmavota dzirdētu to, ko daudzi lasījuši Viņa Svētības latviski tulkotajās grāmatās.
Lai gūtu spēcīgu impulsu sava prāta un emociju sakārtošanai, pietiks ar atvērtību un gatavību klausīties - par līdzjūtību un gudrību, par atbrīvošanos no ciešanām un mākslu būt laimīgam.
Daudzi cilvēki Dalailamas vizīti Latvijā uztvers kā labu zīmi mūsu valstij vai pamudinājumu savai pašattīstībai. Daudzi, iespējams, gūs iedvesmu, redzot, cik pilns enerģijas un darboties gribas, dzīvesprieka un arī veselīgas pašironijas savos nu jau gandrīz 80 gados ir šis viedais vīrs, kurš pats par sevi saka: «Esmu vienkāršs budistu mūks.»
Ieklausīsimies dažās Viņa Svētības XIV Dalailamas atziņās, kas būtiskas cilvēkiem senioru gados.
«Cilvēki bieži jautā, kā, gadiem ejot, man izdodas saglabāt labu fizisko formu un dvēseles gaišumu? Tajā nav nekāda noslēpuma. Pirmām kārtām es guļu tik, cik man nepieciešams. Tā kā esmu budistu mūks, es neēdu vakariņas, bet ieturu sātīgas brokastis un pusdienas. Fiziskajai veselībai tas ir ļoti svarīgi, bet ir arī citi faktori.
Zinātnieki pierādījuši, cik liela nozīme fiziskās veselības uzturēšanai ir gaišam, labestīgam prātam. Esmu samērā mierīga prāta cilvēks. Kad izjūtu sāpes vai sastopos ar kādu problēmu, vispirms cenšos to izvērtēt plašākā redzējumā.
Nereti mēs palielinām savas sāpes un ciešanas, būdami pārlieku jūtīgi, pārāk vētraini reaģēdami uz sīkumiem un dažreiz uztverdami lietas pārāk personiski.
Mums piemīt tieksme uzlūkot dzīves sīkumus pārlieku nopietni un piešķirt tiem nesamērīgi lielu nozīmi, lai gan tajā pašā laikā mēs bieži paliekam vienaldzīgi pret patiesi svarīgām lietām.
Ja cilvēks izkopj sevī līdzcietīgu, sirsnīgu un laipnu attieksmi pret apkārtējo pasauli, viņā automātiski atveras iekšējās durvis. Caur šīm durvīm var daudz vienkāršāk komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tad atklājas, ka visas cilvēciskās būtnes ir līdzvērtīgas. Tas mūs apvelta ar draudzīgu garu un rada pret mums uzticību no citu cilvēku puses.
Manās acīs visi cilvēki ir vienādi - gan prezidenti un karaļi, gan premjerministri un trūkumcietēji. Viņi visi ir mani brāļi un māsas. Tāds uzskats manī vieš mieru.
Mīlestība un līdzcietība nav tikai reliģiski jēdzieni. Tās ir lietas, kas mums absolūti nepieciešamas ikdienas dzīvē. Kad paši izdzīvojam mīlestību, tā pašsaprotami ietekmē mūsu pašsajūtu, dvēseles stāvokli.
Spēja mīlēt atstāj pozitīvu iespaidu uz organisma fizisko stāvokli. Tāpat jāpiemin, ka nespēja mīlēt, ziedoties un līdzi just negatīvi ietekmē veselību.
Cilvēka būtība slēpjas labestībā. Tieši tāpēc ir vēlams savu dzīvi virzīt pa gaišo vēlmju un labestības gultni.»