Atbalstot uzstādījumu, ka finansējums kultūrai ir jāpalielina, varbūt nozarei un to pārstāvošajai ministrei mazliet jāmaina taktika. Proti, lai gan jēdziens «kultūra» it kā ir pašsaprotams, brīdī, kad runa ir par naudas došanu, tas var likties pārāk nekonkrēts. Profesionālais žargons «jaunās politiskās iniciatīvas», «kultūrpolitika» un tamlīdzīgi izklausās birokrātiski tukši. Viena lieta ir liegt naudu konkrētam arhitektūras piemineklim, muzejam utt., pavisam cita - un vieglāk - atteikt «kultūrtelpai».
Neviens pie pilna prāta nenoliegs, ka kultūrai ir būtiska loma «nacionālās identitātes» veidošanā un stiprināšanā, tomēr arī te noderētu saprotami piemēri, kas varbūt citiem ministriem un politiskajiem partneriem atsauktu atmiņā tos nacionālās kultūras mozaīkas elementus, kas veido viņu pašu piederības sajūtu šai zemei (nezinu - Virzas darbi, Kuldīgas vecpilsēta, Skalbes Saulrieti, desmitiem citu variantu). Jo tad tu atsaki naudu nevis «identitātei», bet kaut kam personiskam, mīļam, atmiņām.
Pašreizējā ministre zināmā mērā nav vainojama - ja kultūras «nozare» (atklāti sakot, pats apzīmējums skan grāmatvediski) ilgstoši asociējusies ar būvprojektiem, tad būvprojekts ērti ierindojas ekonomiski saprotamu «investīciju» lokā, kuras taču var atlikt uz dažiem gadiem. Un ministre, protams, nevar pārliecināt cilvēkus, kuri a priori nesaprot, kāda vērtība ir kaut kādām «vecām lietām» vai tam, kas taču ir «gaumes lieta».
Tomēr ministrei vajadzētu mācēt saprotamāk un biežāk skaidrot, ka viņas pašas saikne ar konkrētu politisko spēku nenozīmē, ka tādēļ kultūra ir kaut kā tieši Nacionālās apvienības (NA) lauciņš un attiecīgi klasisks partiju tirgus objekts, skaidrot, ka kultūras vērtībām nav partijiskās piederības. Ka, atsakot naudu kultūrai, «noliek pie vietas» ne jau NA - ieriebj paši sev. Un vēlreiz - lūdzu, mazāk modīgu terminu.