Lijas kursabiedrene Skaidrīte Okmane 1965. gada Latvijas Lauksaimniecības universitātes absolventu vārdā atrakstīja vēstuli, lai pieteiktu Briežus akcijai Latvijas lepnums. «Mēs, trīsdesmit septiņi absolventi, tikāmies ikgadējā salidojumā pie Lijas un Pētera Briežiem Kandavā. Izjutām dziļu saviļņojumu un izsakām patiesu cieņu par Piemiņas parku, ko viņi veido saviem represētajiem tuviniekiem. Katram dzimtas pārstāvim tiek iestādīts koks.»
Bet tas nav tikai piemiņas dārzs. Brieži pēta katrs savas dzimtas likteņus, izdevuši dzimtas stāstus grāmatā un tā ar personīgiem likteņstāstiem saviem bērniem un radiem izstāsta Latvijas vēsturi, lai viņi apzinātos, ka dzimtas saknes šai zemē ir pamatīgas un neizraujamas.
Senā fotogrāfija liecina
Visnesenākajās fotogrāfijās ir Lija un Pēteris Brieži ar meitu, dēlu, vedeklu un diviem mazdēliem. Un, iespējams, ka pēc vairākiem gadu desmitiem kāds no jaunajiem Briežiem izpētīs un uzrakstīts stāstu arī par Pēteri un Liju. Gluži tāpat kā tagad Pēteris un Lija pēta savu dzimtu senās fotogrāfijas un meklē arhīvos dokumentus.
P. Brieža fotoalbumos ir vairākas zīmīgas fotogrāfijas, no tām tad arī aizsākas stāsti, pētījumi, atmiņas, traģiski dzimtas vēstījumi.
«Manam vecamtēvam, arī Pēterim, kurš bija dārznieks Valdeķu muižā, un viņa sievai bija trīs dēli - Jānis, Heinrihs, Kārlis Augusts -, kā arī meita Alvīne,» iesāk stāstīt P. Briedis, paņemot rokā 1903. gadā Jelgavā uzņemto fotogrāfiju, un turpina: «Visi trīs dēli pirms Otrā pasaules kara bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Visus trīs 1941. gadā ar ģimenēm izveda uz Sibīriju. Tur arī viņi palika. Neviens nezina viņu kapavietas. Vecāmāte, kurai toreiz bija 74 gadi, nomira jau pirmajā Sibīrijas ziemā un apglabāta kaut kur pie Jeņisejas. Kad saņēmām viņas miršanas apliecību, tur bija ieraksts, ka mirusi PSRS - 22,4 miljoni kvadrātkilometru platība. Absurds! Vienīgi vecaistēvs atbrauca atpakaļ uz Latviju un ir apglabāts Kandavas kapos. Bet viņa brāļu kapavietu nezina neviens. Jānis un Heinrihs, iespējams, nošauti Vjatlagā, bet Kārlis Augusts nomocīts Noriļskā.»
Pēterim toreiz, kad ģimeni deportēja uz Sibīriju, bija trīs ar pus gadu. Ar māsu Māru viņš Latvijā atgriezās 1947. gadā, bet māte tikai pēc 19 gadiem. Vecākais brālis, ko toreiz nepalaida mājās, izveidoja ģimeni Krievijā, un tagad viņa bērni un mazbērni, un dzimtas visjaunākais loceklis - mazmazdēls Aleksandrs - dzīvo Kingisepā, netālu no Sanktpēterburgas. «Lai saglabātu tuvinieku piemiņu, man radās doma veidot savu piemiņas dārzu, Briežu dzimtas Likteņdārzu,» teic Pēteris.
Dārzs top zemes gabalā, ko reiz pirka Pētera tēvs, taču māju nepaguva uzcelt, jo tika izsūtīts. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, īpašums tika atgūts. 2005. gadā tika iestādīts pirmais koks, un tagad piemiņas dārzā ir 27 koki. Pēdējais iestādīts šovasar. Tas veltīts mātes radinieka Alberta Branaburga piemiņai, kurš 1944. gadā nošāvās, lai istrebiteļi nevajātu viņa piederīgos. «Par šo gadījumu rados runāja, bet pavisam nesen mātes māsas meita, kurai toreiz bija 14 gadu, izstāstīja visu detalizētāk. Jo bija laiks, kad par vēsturi nemaz skaļi un patiesi nerunāja,» saka Pēteris, uzsverot: «Mums skolā un augstskolā mācīja marksismu ļeņinismu, zinātnisko komunismu, PSKP vēsturi, bet par Latviju - gandrīz ne vārda, un, ja arī stāstīja, informācija bija deformēta.» Interese par savējo likteņiem P. Briedim radās jau sen, reiz, vēl padomju laikā, viņš bija ticis pie čekas papīriem par viņa tuvinieku likteņiem, toreiz viņam uz stundu dokumentus iedeva, lai varētu pārkopēt.
Vēsture ir personīga
L. Briedei ar savu senču likteņu pētījumiem bija vieglāk, jo tēvs mantojumā atstāja koferi ar savu dienasgrāmatu, fotogrāfijām ar sīkiem un smalkiem aprakstiem, vēstulēm. «Tikai tad, kad uzzini, kas noticis ar tavu tēti, vecomammu, saproti un izproti to vēsturi, ko skolā nemācīja,» saka L. Briede un stāsta: «Manai dzimtai ir dziļas un pamatīgas saknes un spēcīgi zari, un es ar visiem ļoti lepojos. Pēterim par savējiem vairāk ir čekas materiāli, kurus nemaz nevar bieži skatīties un cilāt, jo šermuļi skrien pār kauliem, bet mans mantojums ir tādā cilvēcīgā valodā - tēva dienasgrāmata, vēstules. Ja Pētera ģimene tika praktiski iznīcināta, tad man ir laimējies,» saka Lija.
Lija un Pēteris pieder pie tās paaudzes, kuru liktenis nav saudzējis. «Taču esam bagāti, jo esam piedzīvojuši tik daudz! Mūsu paaudze ir kā tilts no vienas brīvvalsts uz neatkarīgo Latviju. Atradu, ka manā dzimšanas apliecībā, ko izdeva vācu laikā, ir rakstīts, ka esmu dzimusi bijušajā Latvijas brīvvalstī,» stāsta Lija.
Pēteris un Lija ir laimīgi, ka viņu dzīves ceļi krustojušies, un kopā viņi ir jau 48 gadus. Viņi jūtas gandarīti arī par to, ka dzīve savedusi ar lieliskiem cilvēkiem, viņu kursabiedriem, kas tagad izmētāti pa visu Latviju, bet draudzība turpinās joprojām. Starp citu, tieši Pētera kursabiedrs aizlika vārdu par viņu padomju laikā, jo represēto likteņi toreiz nebija viegli. «Pēc pirmā ārzemju komandējuma uzreiz pateica, ka biogrāfijas dēļ vairāk nesanākšot braukt,» tā savus darba gadus Vissavienības Ķimizācijas institūta Baltijas filiāles vadītāja amatā atceras P. Briedis. Tagad viņš ir Kandavas novada Represēto apvienības vadītājs: «Muzejā ir piemiņas istaba, un pirms gadiem desmit tika izveidots no Kandavas novada izvesto saraksts. No Kandavas un tuvākās apkārtnes izveda 641 cilvēku. Kad apvienība sāka darboties, bijām 150, tagad dzīvi ir ap 80, bet tā aktīvi sadarbojas kādi 30. Esam bijuši arī Likteņdārzā, iestādījām ozolu. Bet man jau te pašam savs Likteņdārzs miniatūrā. Šurp ekskursanti gan nebrauc, atnāk tikai tie, kuriem pašiem ir līdzīga sāpe.»
Mantojums
Stāstu par dzimtas traģisko likteni Pēteris Briedis apkopojis grāmatā Briežu dzimta laika un likteņa griežos. Tagad top otra grāmata - dzimtas pētījums pa mātes līniju. Lija Briede organizējusi savu divu grāmatu, kas katra izdota 100 eksemplāros, izdošanu, lai katram dzimtas loceklim būtu savējā. «Mēs mammai bijām četri bērni. Fotogrāfijas, vēstules un stāstus apkopoju grāmatā, lai visiem radiniekiem būtu ko palasīt un paskatīties.» Lijai ir prieks, ka radinieks Mārtiņš, braucot uz Ameriku, lai rakstītu doktora disertāciju, paņēmis līdz šo dzimtas vēstures grāmatiņu.
Dzimtas pētīšanā netieši tiek iesaistīti bērni un mazbērni, jo viņi palīdz gan rakstīt ar datoru, gan ieskenēt bildes. Lijas brāļa dēls Mārtiņš Iecavā iekārtojis muzeju, un tagad pie viņa glabāšanā ir vectēva koferis. Brieži uzskata, ka vēsturi bērni vislabāk izprot caur savas dzimtas stāstu. Pēteris saviem bērniem nolēmis atstāt paša dosjē, kur, piemēram, ir viņa pirmās klases liecība no Sibīrijas, kas rakstīta uz līnijpapīra. Starp mācību priekšmetiem - vojennoje delo (kara mācība). Pēterim ir arī padomju laikā Latvijas skolā izdots godaraksts par labām sekmēm ar Ļeņina un Staļina portretiem. Direktoram gan neesot bijis ļauts to bijušajam izsūtītajam, neuzticamajam biedram, izsniegt, bet klases audzinātājs izcīnījis.
Lijas radi šad tad sanāk dzimtas salidojumos. Pēterim - tik vien kā brālis ar savējiem atbrauc no Krievijas paciemoties. Brāļa mazbērni un Pētera mazbērni, kad satiekas, savā starpā runā angliski.