Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība principiāli un pamatoti uzskata, ka nav nekādas valstiskas nepieciešamības sākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014. gada un turpināt to no 2016. gada ar bargi lielu pusgada soli. Par to, ka attālināsies arī visu izdienas un priekšlaicīgo pensiju saņemšanas laiks, valdība runā pavisam reti un negribīgi.
Patiesībā pensionēšanās vecuma paaugstināšana no 2014. gada dotu tikai 28,9 miljonu latu ietaupījumu gadā. Tas nozīmē, ka nekas būtiski nemainītos, izņemot valdības slepus doto solījumu izpildi Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai par papildu konsolidācijas pasākumiem sociālajā budžetā. Labklājības ministrija šī gada februārī prognozēja sociālās apdrošināšanas iemaksu apjoma palielināšanos 2011. un 2012. gadā par 160,6 miljoniem latu. Tad kādēļ it kā jātaupa ar ātrāku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu?
Pirmkārt, pensionēšanās vecuma paaugstināšanai ir jābūt saistītai ar iespējām atrast darbu. Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka valstī martā oficiāli reģistrēti bezdarbnieki bija 11,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Ilgstošo bezdarbnieku vidū 44% ir pirmspensijas vecuma ļaudis, jaunieši - 25%. Ekonomikas ministrija prognozē, ka 2014. gadā bezdarba līmenis joprojām varētu būt augsts. Tādēļ darbiniekam ir jāmācās visu mūžu, un to, kas nepieciešams, vislabāk zina darba devējs. Tādēļ liela daļa atbildības par darbinieka kvalifikācijas paaugstināšanu atbilstoši prasībām darba tirgū jeb konkrētāk - darba vietā, ir jāuzņemas darba devējam. Taču valstij ir jāatbalsta kvalifikācijas paaugstināšana - jāparedz nodokļu atvieglojumi gan darbiniekiem, gan darba devējiem par visiem apmācībās investētajiem līdzekļiem, arī tiem, ko paredz koplīgums.
Valdības pamatarguments steidzamai pensionēšanās vecuma paaugstināšanai ir strādājošo un pensionāru attiecība, kas šobrīd ir 1,6 strādājošie uz vienu pensionāru. Tas ir nopietns un kritisks rādītājs. Taču vispirms - kas ir valdības reāli paveiktais: demogrāfiskajā situācijā (piemēram, māmiņu algu samazināšanai krīzes laikā - Igaunija tās palielināja), padarītais bezdarba mazināšanā, nodarbinātības, tautsaimniecības, uzņēmējdarbības atbalstā, ēnu ekonomikas un emigrācijas mazināšanā, darba samaksas politikā, izglītības un veselības aprūpes sistēmas nostiprināšanā, vidējā mūža ilguma garuma jautājumos utt.? Piemēram, viens reāls rādītājs: ja ēnu ekonomika Latvijā tiktu samazināta līdz Igaunijas un Lietuvas līmenim, tad sociālās apdrošināšanas budžets gadā papildus saņemtu vēl 470 miljonus latu un no pamatbudžeta varētu izmaksāt krietni lielākas «māmiņu algas».
2012. gadā viss Latvijas sociālās apdrošināšanas budžets ir tikai 9,74% no IKP, kas proporcionāli ir ļoti mazs. Eiropas Savienībā vidēji tas, piemēram, 2009. gadā bija 29,5% no IKP, nemaz nerunājot par Vāciju, Franciju vai Skandināvijas valstīm, kur tas ir vēl krietni lielāks. Tāpat salīdzinājumā ar citām Baltijas valstīm Latvijai ir vismazākie sociālie izdevumi uz vienu cilvēku, salīdzinot ar vidējo ES: Igaunijai - 41,4%, Lietuvai - 39,5%, bet Latvijai - tikai 29,5%. Šī it kā nieka 10% starpība ir vismaz 140 miljonu gadā sociālās apdrošināšanas budžetā. Tieši tikpat lielu summu gadā Latvijas pamatbudžets paņem no sociālās apdrošināšanas budžeta, un saistībā ar šo faktu arī labklājības ministre Ilze Viņķele atzīst - sociālajam budžetam neraksturīgie izdevumi ir jāapmaksā no pamatbudžeta.
Neaptveramu ļaunumu valsts budžetam nodara milzīgais ēnu ekonomikas apjoms. Situācijas uzlabojumu var veidot valdība, Saeima ar sociālajiem partneriem un pašvaldībām, atbilstoši mainot nodokļu, nodarbinātības, darba samaksas, demogrāfijas u. c. politiku, nostiprinot cilvēku pārliecību par sociālās apdrošināšanas politikas rezultātiem un jēgu, nevis graujot cilvēku ticību sociālajam budžetam. To apliecina kaut vai nupat paustā Labklājības ministrijas iniciatīva, ka pensionēšanās vecuma saistīšana ar bērnu skaitu uzliktu papildu slogu sistēmai, tāpēc tas nederot, bet viss, ko varot, esot aptuveni 1,5 miljoni latu gadā, palielinot valsts iemaksātās sociālās apdrošināšanas iemaksas personām, kas audzina un kopj bērnus līdz 1,5 gadiem. Ko no tā iegūs māmiņas, kurām bērni ir vecāki par 1,5 gadu? Vai šīs ģimenes pieņems lēmumu par otro, trešo un ceturto bērnu, uzzinājušas par šo labo, bet pavisam mazo Labklājības ministrijas iniciatīvu? Un tas notiek situācijā, kad demogrāfijas autoritātes skandina trauksmes zvanus: vidēji uz sievieti Latvijā ir tikai 1,1 bērns, paaudžu nomaiņa nenorit. Valsts var mēģināt taupīt desmitiem latu uz bērnu un pensionāru rēķina, bet rezultātā zaudēt miljardus uz emigrācijas rēķina.
Arodbiedrības uzskata, ka mūsu tautsaimniecība spēj uzturēt daudz augstāku vispārējo labklājības līmeni, nekā politiķi mums atvēl, bet tad bagātākie nebūtu tik bagāti: Latvijas IKP ir 51% no ES vidējā, darba ražīgums - 54,6%, cenas - 72,2%, darbaspēka izmaksas - aptuveni 27% no vidējā ES. Ne jau velti 87% no Latvijas iedzīvotājiem ar grūtībām kārto savus rēķinus un 40% mājsaimniecību uzskata, ka gada laikā viņu materiālā situācija ir pasliktinājusies. Ar šādu noskaņojumu, to pozitīvi nelaužot, mēs apgādāsim citas ES valstis ar darbiniekiem un bērniem un nostiprināsim ēnu ekonomiku Latvijā kā patvērumu no politikas pārmērībām.
Taču - kas notiks ar tiem, kas neemigrēs un nekļūs par ēnu ekonomikas virzītājiem? Vai viņi maksās aizvien lielākus nodokļus? Redzēs, ka nodokļus pamatā maksā trūcīgi cilvēki, un stāstīs bērniem pasakas par pensiju 62, 65, 70 gados?... Tas viss ir atkarīgs no valstiska rakstura lēmumiem. Doma, ka tautu var ignorēt, politiķiem var arī nebūt veiksmes stāsts.