Patlaban neviens to, kā konkrēti mainīsies situācija piensaimniecības nozarē Latvijā un kopumā Eiropas Savienībā (ES), nav prognozējis. Tiek pieļauts, ka tās jaunuzbūvētās piena fermas, kas ir Skandināvijas valstīs, tiks piepildītas ar govīm un piena produkcijas Eiropā kļūs vairāk, teorētiski tas varētu nozīmēt, ka gaidāmas piena cenas izmaiņas. Cena varētu samazināties. Latvijas piensaimnieki, paredzot, ka būs izmaiņas, nedaudz piebremzē ar piena kvantitāti.
Jāsaka, mēs Zemkopības ministrijā (ZM) daudz nodarbojamies ar piena nozari gan Latvijas mērogā, gan ES mērogā. Jāatgādina, ka atbalstu no Eiropas Komisijas (EK) 7,7 miljonu eiro apmērā mēs taču ieguvām. Šie miljoni nenāca vienkārši. Nebija tā, ka mums šo naudu EK būtu piedāvājusi, sakot: «Vai jums Latvijā 7,7 miljonus nevajag?» To, ka Baltijas valstīs situācija piensaimniecībā patiešām ir nopietna, tagad EK izprot, un, ja gadījumā piena cena tiešām krīt, mēs ar EK varētu atgriezties pie sarunas par atbalsta pasākumiem.
Runājot par situāciju Baltijā kopumā, mūsu piensaimnieki saka - salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, esam vissmagākajā situācijā, jo Latvijā piensaimniecības nozare ir sadrumstalota.
Par to varētu pastrīdēties. To, ka mūsu valstī situācija ir tā smagākā, saka Latvijas piensaimnieki, bet, aizbraucot uz Lietuvu, dzirdu, ka tur piensaimnieki apgalvo - viņiem ir smagākā situācija Baltijā. Kad Latvijas valdība nāca pretī piensaimniekiem ar pirmo atbalsta maksājumu, Lietuvā izskanēja viedoklis: «Latvijā valsts savējiem palīdz, bet mums Lietuvā neviens nepalīdz.» Tas, ka Lietuvā ir daudzi lieli piena uzņēmumi, kas pārstrādā pienu vērienīgos apjomos, gan ir neapstrīdams fakts. Mums Latvijā nav neviena piena pārstrādes uzņēmuma, kas pieņem vairāk nekā 1000 tonnu piena dienā, Lietuvā tādi ir. Iemesls ir pirms daudziem gadiem noteiktā Lietuvas politika, un Lietuva jau gadiem ilgi vairāk naudas nekā Latvija ieguldījusi piena pārstrādes industrijas veidošanā. Vēl jāatzīst - visur, kur mēs braucam meklēt piena tirgu, redzam, ka Lietuvas uzņēmēji jau priekšā, jo bijuši aktīvāki, reaģējuši ātrāk, risinājuši biznesa sarunas raitāk nekā Latvijas uzņēmēji. Arī patlaban Lietuvas uzņēmēji ļoti aktīvi meklē jaunus tirgus, piemēram, Baltkrievijā. Tur Latvijas uzņēmēji darbojas samērā maz. Ja man piena pārstrādātājs saka: «Nav pārāk izdevīgi strādāt Baltkrievijas tirgū,» - tad man jāprasa: «Ko nozīmē - nav pārāk izdevīgi?» Krīzes situācijā, ja vari kādu centu nopelnīt, lai nebūtu jāsamazina ražošana, lai nebūtu lopi jālikvidē, arī tie daži centi ir ļoti svarīgi. Latvijas piena nozares uzņēmējiem jāsaprot, ka nevar cerēt uz tādu peļņu, kāda tā bija pirms krīzes, kad visi jutās priecīgi par to, ka piena cena bija 36-40 centu par litru. Jāsaprot, ka tirgus svārstības ir un būs vienmēr.
Latvijas šprotu ražotāji, kuri strādā ar valstīm uz austrumiem no Latvijas, ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Azerbaidžānu, Uzbekistānu un Kazahstānu, arī ir sarežģītā situācijā, jo valūtu kursi patlaban ir tādi, ka daudz nopelnīt nevar.
Kurā brīdī uzņēmējiem ir tiesības prasīt valsts palīdzību? Jebkuru neizdevīgu valūtas svārstību gadījumā jau valsts nevar sniegt finansiālu atbalstu.
Nē, protams, nē. ES eksperti noteikuši, ja nozarei ir mīnusā 30%, tad var runāt par krīzi. Viss pārējais ir vien tirgus svārstības. Turklāt tagad kopumā Eiropā situācija piena nozarē uzlabojas. Baltijas valstīs gan neuzlabojas. Latvijā ir dažādas fermas, ir atšķirīga piena kvalitāte, un nevar teikt, ka mums visiem cena ir 21 cents par piena litru. Esmu ticies ar mazu piensaimniecību īpašniekiem. Piens labs, pēc tā tālu jābrauc, un man žēl, ka no viņiem pienu pērk tikai par 21 centu litrā. Savukārt, kad runāju ar piena pārstrādātāju, izrādās, ka piena pārstrādātājam ar šādu 21 centa cenu bizness sanāk pa nullēm. Var neticēt, var domāt, ka piena pārstrādātājs pašizmaksu nepareizi sarēķinājis, bet tā ir pārstrādātāja izvēle - var pirkt, var nepirkt pienu. Jāpriecājas, ka pērk, var arī nepirkt, jo ļoti izdevīgi jau tas nav. Turklāt izrādās arī, ka blakus mazajai saimniecībai ir liela saimniecība un tajā piena iepirkuma cena ir 26-27 centi par litru. Piensaimnieki bieži saka: «Kāpēc no manis pienu pērk par zemāku cenu nekā no kaimiņa?» Bet ZM vai zemkopības ministrs nevar iejaukties privātajā biznesā un pateikt piena pārstrādātājam: «Tu no visiem pienu pirksi par 24 centiem litrā.»
Jā, cenas valsts nevar regulēt.
Nevar gan, un tas, ka ikviens uzņēmējs domā par savu peļņu, ir neapstrīdams fakts. Daudz esmu runājies ar piena pārstrādātājiem un teicis: «Jūs panāciet pretī piensaimniekiem uz savas peļņas rēķina,» - bet es jau varu tikai lūgt. Baltkrievijā valsts var noteikt, ka maizes cena tagad konkrētu periodu nemainīsies, nevis demokrātiskajā Latvijā.
Turklāt piena pārstrādātājs pateiks, ka viņam jāsaglabā darbvietas, jāmaksā darbiniekiem algas, jāveic visi obligātie maksājumi un vēl jāiegulda nauda ražošanas attīstībā.
Jā, katram ražotājam, katram lauksaimniekam ir sava ekonomiskā dzīve, paņemti kredīti, nopirkta tehnika, jāmaksā algas un nodokļi, turklāt šo ķēdīti vēl var turpināt. ZM nevar sarēķināt, kā kuram jāstrādā. Turklāt Latvijā līdzīgos apstākļos vienam piensaimniekam veicas ļoti labi, cits peras kā pa purvu. Viens ir labs saimnieks, otram ar saimniekošanu tik labi nemaz neveicas. Tiem, kuri saka - visa piena nozare Latvijā ir pagalam - tāpat kā savulaik cukura ražošanas nozare -, es noteikti nepiekrītu. Nezinu nevienu piena fermu, kuras pārstāvji būtu nākuši uz ZM un teikuši, ka rīt jau bankrots klāt. Ja uzņēmums izvērtē situāciju un nolemj neturpināt strādāt, tas nav bankrots. Zinu cilvēkus, kas pārdevuši 50 govju, bet tas liecina, ka ir tirgus, kurā pārdot, viens negrib turpināt saimniekot, bet cits ir gatavs ar piena lopkopību nodarboties. Tātad nozare kopumā tiek uzskatīta par perspektīvu.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome paudusi, ka zemkopības ministram vajadzētu cīnīties, lai piensaimnieki saņemtu obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atlaides. Kādi varētu būtu kritēriji atlaižu piemērošanā?
Pastāvot augstai elektrības cenai, cietēji ir visi. Nevar teikt, ka cietēji ir tikai lauksaimnieki. Atlaižu piemērošana - tas ir kopīgs valsts budžeta jautājums. Esam šo jautājumu aktualizējuši, norādot, ka krīzes periodā varētu būt atlaides lauksaimniekiem. Apsverams jautājums būtu arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes mazināšana pārtikas precēm, bet Finanšu ministrija stāv kā mūris un apgalvo, ka viss jau sarēķināts un PVN likmi nevar mazināt.
Sabiedrībā izskanējuši viedokļi, ka samazināto PVN likmi varētu piemērot visām pārtikas precēm vai vietējiem ražojumiem.
Vietējiem ražojumiem piemērot samazināto PVN likmi - tāds variants nopietnās sarunās vispār nepastāv, jo, kopš Latvija iestājusies ES, mums nav iespējas samazināt PVN tieši Latvijas precēm. Reāla ir sistēma, kāda pastāv Polijā. Tur ir diferencēta PVN likme, un, ja mēs vestu savu maizi uz Poliju, tad arī uz mūsu maizi attiektos zemākā PVN likme.
Par samazinātu PVN likmi pārtikas precēm vēl cīnīsieties?
Jā, noteikti. Nedomāju, ka valsts būtu zaudētāja, ieviešot samazināto PVN likmi pārtikai. Nevar visu rēķināt tikai skaitļos, nevar vienmēr domāt tikai par budžetu. Jādomā arī par to, kādu labumu gūst iedzīvotāji. Pašreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs daudz runā par veselīgu pārtiku, bet veselīga pārtika ir dārgāka nekā pārtika, kura nav dēvējama par veselīgu. Ja būtu samazināts PVN, veselīgie produkti kļūtu lētāki un pieejamāki iedzīvotājiem.
Kā vērtējat laiku pa laikam aktualizētās kampaņas pirkt Latvijas produktus?
Pozitīvi. ZM ir šādas kampaņas atbalstījusi, turklāt pagājušajā rudenī šāda kampaņa apliecināja publiskā sektora, ražotāju un tirgotāju sadarbību. Protams, gaidīt, ka pirks tikai Latvijas preces, nevar. Turklāt ir daudz pircēju iecienītu pārtikas produktu, kurus Latvijā ne audzē, ne ražo.
Ražotāji reizēm sūdzas, ka veikalnieki, it īpaši lielie tirdzniecības tīkli, uzspiež sadarbības nosacījumus, kas izdevīgi tirgotājiem, nevis ražotājiem. Piekrītat, ka tā ir problēma?
Ja ražotāji un tirgotāji grib sadarboties, tad abpusēji pieņemamu vienošanos var panākt. Piemēram, savulaik par dārzeņiem tika panākta ļoti korekta vienošanās, veikalnieki apņēmās plauktā nesamazināt vietu Latvijas dārzeņiem. Ražotājiem jāsaprot, ka veikalam ir svarīgi plaukta vietu iedot produktiem, kurus pērk. Veikalnieks, tāpat kā ikviens cits uzņēmums, grib pēc iespējas vairāk pelnīt.
Daudz tiek diskutēts arī par veikalnieku likto piecenojumu pārtikas produktiem. Ražotāji pārmet, ka piecenojums ir pārāk augsts, bet tirgotāji taisnojas, ka tā nav.
Jā, veikalnieki apgalvo, ka, piemēram, piena produktiem piecenojums ir minimāls. Protams, tas ir relatīvs jēdziens - kas vienam uzņēmējam ir minimāls piecenojums, tas otram nav minimāls. Skaidrs, ka kaut kāds piecenojums veikalos būs vienmēr.
Runājot par dārzeņu nozari, nesen Dienas Biznesā dārzeņu audzētāji sūdzējās par zemām cenām. Jūs LTV sacījāt, ka dārzeņu audzētājiem vairāk jākooperējas. Kā valsts var mudināt kooperēties?
Tādi finansiālie mehānismi, lai uzņēmumus mudinātu kooperēties, valsts rīcībā ir. Es joprojām aicinu gan dārzeņu audzētājus, gan arī citus uzņēmumus kooperēties, jo, ja uzņēmums grib tirgoties veikalu tīklā, vajag kooperēties. Atvedot divas kastes ar produkciju, nevis 20 vai 200 kastu, risināt dialogu ar lielveikalu tīklu ir daudz grūtāk. Lielveikalu tīkls tomēr nav gadatirgus, kur var pārdot produkciju vienu stundu un tad iet mājās.
Kooperēšanās nenorit raiti mentalitātes dēļ - uzņēmēji ir individuālisti, kuri nelabprāt uzticas citiem?
Visādi mēdz būt. Bieži gadās, ka sadarbība izveidojas, bet pēc trim gadiem vienam kooperatīva dalībniekam šķiet, ka cits nopelnījis vairāk, un draudzība pagalam, bet, ja draudzība pagalam, tad arī sadarbība pagalam.
Pērn EK izteica uzticību Latvijas ES fondu kontroles sistēmai, šogad parādījās ziņa, ka meža zemes īpašnieks tiek turēts aizdomās par ES naudas izkrāpšanu. Turklāt jūs Zemnieku saeimas kongresā sacījāt - ES revīzijas ziņojumos atklājies, ka daudzi lauksaimnieku realizētie attīstības projekti nav īstenoti saskaņā ar plānoto. Kā novērst šādas problēmas?
Ir gadījumi, par kuriem skaidri un gaiši jāsaka - tā ir krāpniecība. Krāpniecību nemaz tik viegli nevar atklāt, ja tā tiek rūpīgi maskēta, jo Lauku atbalsta dienests (LAD) nav Ekonomiskā policija. Ja visi dokumenti ir kārtībā, LAD nemeklēs, vai tikai patiesībā tur nav ieslēpta krāpniecība. Kopumā gan krāpniecības gadījumu skaits nav liels. Taču tiešām ļoti plaši izplatīta problēma ir ar sasniedzamajiem rezultātiem. Projekta iesniegšanas brīdī viss šķiet kārtībā, paiet trīs gadi, atbrauc pārbaudītāji, izskata sasniedzamo rezultātu sarakstu un jautā: «Kā ar šo punktu?» - «Nav nekā.» - «Kā ar šo punktu?» - «Arī nav nekā.» - «Kā ar šo punktu?» - «Piena izslaukums nevis audzis, bet samazinājies.» Tad sākas problēmas, jo, ja nekas nav izpildīts, lauksaimniekam jāatmaksā saņemtā ES fondu nauda. Tā ir izplatīta parādība, ka nesasniedz izvirzītos mērķus, turklāt tādus mērķus, ko paši lauksaimnieki norādījuši. Lauksaimniekam neviens neliek ierakstīt, teiksim, četrus sasniedzamos mērķus, var ierakstīt vienu, piemēram, palielināsies izslaukums no govs, bet šis mērķis jāsasniedz.
Es gan nesen atļāvos pateikt, ka lauku saimniecība nav rūpnīca, lauksaimnieki saistīti ar dabu, ar tirgu, un kopš 2008. gada viss gājis kā pa kalniem un lejām, tāpēc uzskatu, ka revidentiem, kas pārbauda sasniedzamos mērķus, vajadzētu ne tikai izvērtēt, ir vai nav mērķis sasniegts, bet arī izvērtēt, kāpēc nav - objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ. Varbūt līdz mērķa sasniegšanai pietrūkst tikai mazliet, bet lauksaimnieks apzinīgi strādājis, ir nodrošinātas darbvietas, produkcija tiek ražota, un tādā gadījumā pret nesasniegtajiem mērķiem vajadzētu izturēties ar izpratni, nevis uzreiz likt atmaksāt ES naudu.
Kādas ir nozīmīgākās ar ZM pārziņā esošajām nozarēm saistītās aktivitātes, kurām varētu tikt piešķirts ES fondu finansējums 2014.-2020. gadā?
Mūsu uzmanības lokā ir daudzas lauksaimniecības nozares, kā jau tas bijis gadiem ilgi. Īpaša uzmanība paredzēta gaļas ražotājiem, jo mēs Latvijā nesaražojam tik daudz gaļas, cik vietējā tirgū nepieciešams, un tāpēc gaļu importējam. Savukārt pienu saražojam vairāk, nekā nepieciešams, un eksportējam. Tāpēc loģiski ir atbalstīt to, ko mums vietējā tirgū vajag.
Nesen bijāt darba vizītē Latgalē. Laiku pa laikam tiek runāts, ka Latgalei nepieciešams īpašs atbalsts. Jūs arī uzskatāt, ka Latgales lauksaimniekiem nepieciešama specifiska palīdzība?
Manā ieskatā ar īpašajiem atbalstiem vajag rīkoties prātīgi. Mēs ZM īpašās atbalsta programmas Latgalei nevirzām. Arī Vidzemes austrumu daļā, arī Kurzemē un Zemgalē ir teritorijas, kurās vērojamas problēmas, kas neatšķiras no Latgales problēmām. Tas, ka Latgales uzņēmēji lēnāk iešūpojas attiecībā uz ES fondu naudas apguvi, gan ir fakts, un te ir darbalauks ierēdņiem. Notiek tā, ka Latgales lauksaimnieki baidās piesaistīt līdzekļu attīstībai un saka: «Man naudas nav. Kāda attīstība? Par to nevar būt ne runas!» Tomēr zinu, ka, veicot skaidrojošo darbu, var pārliecināt šādus lauksaimniekus piesaistīt ES fondu naudu, un rezultāts ir modernizētas saimniecības un ražošanas apjomu pieaugums. Latgalē ir arī daudzas ļoti veiksmīgas lauku saimniecības. Biju konferencē Rēzeknē, tur man pienāca klāt kundzītes gados un teica: «Ministra kungs, jūs tos kliedzējus tik daudz neklausieties, šitā nav nekāda krīze. 2008. gadā gan bija krīze, bet šobrīd katram tikai jādomā ar savu galvu un jāstrādā.» Arī šādi enerģiski cilvēki ir Latgalē. Ja kaut kas ir jāuzlabo - tā ir autoceļu kvalitāte, bet tas attiecas uz Latviju kopumā, ne tikai uz Latgali.
Ko jūs gribat paveikt, strādājot zemkopības ministra amatā?
Man nav tādu specifisku mērķu kā, piemēram, uzbūvēt jaunu piena pārstrādes rūpnīcu. Tas, ko es vēlos, lai visas lauksaimnieku organizācijas būtu vienotas kopēju mērķu sasniegšanā, nevis savstarpēji strīdētos. Mūsu uzdevums ir arī pēc iespējas labāk administrēt ES fondu lietas, un es gribu izteikt atzinību saviem kolēģiem par to, ka ir labi veicies ar Lauku attīstības programmu apstiprināšanu jaunajam ES fondu plānošanas periodam.