Viena kā tuksnesī
Lāsma dzīvo Ziemeļvidzemes mazpilsētā. No pirmā vīra viņai piedzima dēls Roberts un meita Zīle. Pēc desmit gadu kopdzīves Lāsma izšķīrās. Ar otro vīru Daumantu viņi nodzīvoja kopā 20 saskanīgus gadus. Meita apprecējās, piedzima mazmeita Sintija. Lāsmai likās, ka beidzot viņa ir laimīga. Taču vienā gadā pēc smagas slimības mūžībā aizgāja Daumants, bet pēc pusgada autoavārijā izdzisa Zīles dzīvība. «Paliku viena kā tuksnesī. Dēls aizbrauca strādāt uz Londonu, Zīles vīrs apprecējās otrreiz. Palikām divatā - es un Sintija. Ja ne viņa, man vairs nebūtu kam dzīvot.»
Lāsmai ir 69 gadi - ļoti smalka un sievišķīga, acīs silts mirdzums. Viņa ir ceļā uz Bausku, kur dzīvo Adrians. Abi ir kopā trīs gadus. Lāsma smej: «Nevajag likteni aiz astes raustīt!» Pēc Daumanta un Zīles nāves viņai šķita, ka dzīve beigusies. Taču gadi remdēja sāpes, bet Sintija mudināja: «Omīt, tikai nepaliec viena!» Draudzene iedeva Adriana tālruni - bija atradusi to sludinājumos. Atraitnis, kurš vēloties tikai telefona draudzību. «Tas numurs ilgi stāvēja manā piezīmju grāmatiņā, bet tad nolēmu piezvanīt - ja būs aizņemts, otrreiz nezvanīšu. Mūsu telefona draudzība ilga pusgadu. Man patika Adriana balss, atturība, uzskati. Pamazām šīs sarunas man kļuva nepieciešamas kā ūdens malks. Pieradu, ka man ir savs cilvēks. Apmainījāmies ar fotogrāfijām un beidzot satikāmies Rīgā. Pēc tam Adrians atbrauca pie manis. Viss notika dabiski un pašsaprotami. Tagad braukājam viens pie otra. Mums ir par ko runāt un ir par ko klusēt. Adrians saka: «Tu esi mans sargeņģelis!» Viņš mani vairākkārt aicinājis pārcelties pie sevis, un es to laikam arī darīšu, jo Sintiju uz kājām esmu nostādījusi, bet savā mazpilsētā sūrst atmiņas. Mums ar Adrianu nav fizisku attiecību, bet domāju, ka mūsu vecumā tas nav galvenais. Esam daudzus kilometrus klusējot gājuši gar jūras krastu, vērojuši saules lēktu Alpos, man patīk viņam gatavot ēst un viņš joprojām no rītiem man pasniedz kafiju gultā. Blakus tasei vienmēr nolikts kāds zieds.»
Katra tikšanās - svētki
Pēc 45 gadu laimīgas kopdzīves žurnāliste Vilma Grava-Eglīte 61 gada vecumā kļuva atraitne. Mērķtiecīga un darbīga, viņa neieslīga bēdās, turpināja strādāt. Vilma izveidoja avīzi Es tevi meklēju un nodibināja iepazīšanās klubiņu vientuļiem cilvēkiem. Kādudien viņas kabinetā ienāca Monvilds Eglītis, gribot ievietot sludinājumu. Tieši tobrīd telpā atradās arī zīlniece. Vēlāk viņa teica Vilmai: «Redzu, būsiet kopā.» Vilma arī pati juta, ka Monvilds ir viņas cilvēks. «Apprecējāmies 2000. gadā. Desmit gadus bijām laimīgi. Monvilds ir sešus gadus vecāks par mani, ķīmiķis, parfīmists, un sirdī īsts romantiķis, kas alkst pēc mīlestības un ģimenes. Katra tikšanās mums bija svētki. Viņš nekad nav atnācis pie manis bez ziediem.»
Monvilds dzīvoja savā dzīvoklī, mājā, kur bija piedzimis, Vilma - pilsētas otrā galā. Šķirtība uzturēja abu attiecību svaigumu. Kopā abi bija Itālijā, Kiprā. Vilma apklust, tad turpina: «Tas notika pirms gada. Kā vienmēr no rītiem gaidīju Monvilda zvanu. Telefons klusēja. Nojautu ko nelāgu. Devos pie Monvilda, bet netiku iekšā, jo durvis bija aizslēgtas no iekšpuses. Izsaucu ātro palīdzību un policiju. Torīt izglābu Monvilda dzīvību. Insults. Pirmos trīs mēnešus pēc slimnīcas viņš dzīvoja pie manis. Lai vairāk kustētos, būtu spiests pats par sevi rūpēties, Monvilds pārcēlās atpakaļ uz savu dzīvokli un pamazām atlabst. Kā agrāk sazvanāmies, tiekamies gandrīz katru dienu. Pamudināju viņu sākt rakstīt memuārus. Mēs atkal klausāmies kopā iemīļoto mūziku, un Monvilds joprojām man dāvina puķes.» Vilmai tagad ir 79 gadi.
Dzīvajiem jādzīvo tālāk
Gunārs Placēns ir viens no smeķīgākajiem latviešu teātra un kino aktieriem. Vienmēr možs, smaidīgs, runātīgs. Decembra nogalē Latviju pāršalca ziņa, ka 84 gadus vecais Dailes teātra aktieris salaulājies ar 53 gadus jauno Rutu Bāganti, ar kuru kopā dzīvo jau 15 gadu. Kāzu iniciatore bijusi Ruta, teikusi - apnicis, ka presē viņu par Placēna draudzeni saucot. Gunārs smej: «Kad Dzimtsarakstu nodaļā mūs laulāja, pirms jāvārda teikšanas vaicāju: «Bet tu tak mani ragaviņās nevedīsi uz mežu?» Esmu mierīgs cilvēks, Ruta - smuka, saimnieciska, pedantiska - pat dakšiņas atvilktnē sakārto pēc augumiem, visas lietas dara ātri, ar iedvesmu. Viņa ģenerē idejas, bet piepildām tās abi. Es kā lēnais divplāksnis, bet Ruta, ja ieskrējusies, ātrāk mierā neliksies, kamēr darbu nepabeigs.» Skultes Pekstiņos Ruta dārzu pa savam sakārtojusi. «Es tur tikai rozes ravēju, jo tām dzelkšņi. Lapeni vecajā siltumnīcā ierīkojām, Ruta istabās tapetes pārlīmēja. Savu reizi viņa pakomandē mani, pasaka, kas jāvelk mugurā, kā pareizi jābrauc ar auto... Pūrā Rutai līdzi bija meita un trīs mazdēli, Latvijas hokeja cerība. Mums labi sapas.» Gunāra Placēna pirmā sieva Aija nomira ar sirdskaiti. Aktieris saka: «Viņa man vienmēr paliks atmiņā. Dažkārt nosaucu Rutu par Aiju, bet viņa saprot, ka pagātne nav izdzēšama. Un dzīvajiem jādzīvo tālāk.»