Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Par teātri un dārzu ar hiacintēm

«To, ko cilvēki dzīvē dara, viņi, manuprāt, dara, domājot, es atvainojos, primāri nevis par Latviju vai kaut kādas nozares attīstību, bet gan par sevi,» raksturīgā tiešumā saka Silvija Radzobe. Pirms 11 gadiem viņa iecerēja episku un nebijušu projektu - kopā ar autorkolektīvu, apvienojot dažādu paaudžu teātra kritiķus un teātra zinātniekus, pirmoreiz Latvijas kultūras vēsturē tika sākta pasaules teātra vēstures rakstīšana latviešu valodā.

Tikko izdevniecībā _Jumava_ iznākusi fundamentālā pētījuma trešā grāmata - _Teātra režija pasaulē. 1.daļa._ Raksti par krievu, angļu un poļu teātri, tendencēm, režisoru portreti, kas ietekmējuši un joprojām ietekmē teātra tendences Latvijā un visā pasaulē. Ježijs Grotovskis, Pīters Bruks, Ļevs Dodins, Marks Zaharovs, Anatolijs Efross, Georgijs Tovstonogovs, Jurijs Ļubimovs un citi.

«Vienkārši sakot, man gribējās nebūt muļķei, kad bija atvērušās robežas un radās iespēja tādai vairs nebūt. Es izjutu žēlumu, ka dzelzs priekškars krīt tikai tad, kad man jau četrdesmit gadu...» - tas bija Silvijas Radzobes personiskais iegansts. Sevi 90.gadu sākumā viņa smejoties salīdzina ar Raini, kurš XIX gs. beigās nelegāli čemodānā ar dubultu dibenu veda uz Latviju sociāldemokrātisko literatūru. No studiju braucieniem Oslo, Helsinkos, Stokholmā Silvija alkaini veda uz Latviju somas ar veselu grāmatu un atsevišķu rakstu kopijām - dalījās ar kolēģiem, bet pirmām kārtām ar studentiem pirmajā kritiķu kursā un topošajiem aktieriem Daugavpilī. «Protams, tas nav nekāds totāli nepārspējams gudrības variants,» Silvija Radzobe saka par režijas grāmatām. Viņa nav tik pašpārliecināta, lai neapzinātos, ka uz lietām vienmēr var paraudzīties vēl dziļāk un smalkāk. Reizē viņa ir gandarīta, ka, viņasprāt, teātra kritika Latvijā nav primitīva. «No visām savām darbības nozarēm kā galveno izjūtu teātra kritiku. Viss cits izriet no tā - gan tas, ka strādāju arī teātra zinātnē, gan tas, ka esmu Latvijas Universitātes Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes profesore.»

Runājām par to, «no kā viss izriet», - par teātra kritiku.

Grāmatas atvēršanā cilvēki bija apmulsuši - apsveikt tevi ar Triju Zvaigžņu ordeni vai ne, nezinot, kā tu pati īsti izturies pret apbalvojumu?

Grāmatas iznākšana man ir ļoti, ļoti svarīgs notikums, un tiešām tas nav mazāks par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu. Uzzinājusi, ka man tas ir piešķirts, bēdīga nebiju. Neuzskatu sevi par tik nozīmīgu cilvēku, lai izzīmētos un paziņotu visai tautai, ka neiešu to saņemt. To ir darījuši cilvēki, kuri savās acīs laikam jūtas ļoti svarīgi. Lasot teikumu, kas nevienu nevar atstāt vienaldzīgu, ja tas attiecas uz viņu, proti, «piešķirts par nopelniem Latvijas labā», pirmais brīdis ir tāds, kurā gribas iedomāties - redz, kā Latvija man visu laiku ir sekojusi un redzējusi, ka es daudz un čakli strādāju tās labā. Taču vairākkārt esmu strādājusi žūrijā un redzējusi, kā naivie aktieri Spēlmaņu nakts apbalvošanas ceremonijā iedomājas, ka Dievs Tas Kungs tur augšā fiksējis, ka viņi ir strādājuši labāk par citiem, nevis rūpīgs un subjektīvs žūrijas darbs viņiem ir piešķīris apbalvojumu. Protams, apzinos, ka manā gadījumā «vainīga» bijusi konkrētu cilvēku labvēlība pret mani. Tajā pašā laikā vismaz piecas sekundes gribas domāt, ka Latvija redzēja, kā es viņas labā strādāju. Neuzskatu arī, ka viens vai otrs valsts prezidents, kas piešķir vienam vai otram ordeni - šajā gadījumā man -, iemieso Latviju. Man ir savi, pilnīgi citi priekšstati par to, kas ir Latvija. Prezidentu es uzskatu tikai par rīku, kurš kaut ko dara par labu Latvijai.

Ko liec recenzijas beigās - jautājuma zīmi vai punktu? Vai savu viedokli uztver kā diagnozi, verdiktu vai kā ierosinājumu polemikai? Cik lielā mērā pazīsti šaubas?

Ļoti dažādos gadījumos ļoti dažādi. Atceros, ka mūsu paaudze kritikā ienāca pilnīgi citādā psiholoģiskā klimatā nekā tagadējās paaudzes. Par savu paaudzi es varu runāt, domājot Valdu Čakari, Māri Roni, Gunu Zeltiņu, ar kuru es mācījos vienā kursā augstskolā, ar kuru vienā laikā sākām rakstīt. Tajā laikā Guna sāka strādāt Zinātņu akadēmijā Lilijas Dzenes vadītajā sektorā, kur arī mani šad tad kā neklātienes aspiranti uzaicināja uz kafiju. Es, tāpat kā Guna, skatījos uz slavenajiem kritiķiem Liliju Dzeni, Līviju Akurāteri, Valentīnu Freimani no apakšas uz augšu. Izjūta bija tāda, ka ar ārkārtīgu cieņu ir jāizturas pret vecākiem cilvēkiem un slaveniem cilvēkiem. Īpaši jau tāds jauns iesācējs kritiķis slavenos režisorus un aktierus drīkst tikai aprakstīt un slavēt. Citādi rīkoties ir vienkārši nepieklājīgi, šajā izredzēto vidē tā neuzvedas. Tā kā es biju cilvēks, kas piemākslas pasaulē ienāca pilnīgi no citas vides, es un arī Guna, cik nojautu, to pieņēmām kā nepārkāpjamu likumu, pēc kura mums ir jāvadās. Tas, ka ar mums dažkārt slavenie kritiķi iedzēra kopā kafiju un dalījās savos iespaidos par mākslu, likās kā eņģeļu vai augstāku būtņu nolaišanās. Tas bija izcils notikums, par kuru varēja domāt līdz nākamajai reizei pēc trim nedēļām. Vismaz man tā bija. Atceros, kad pirmo reizi uzrakstīju kritisku recenziju, sajūta bija tāda, it kā būtu pārieta Rubikona, ka atpakaļceļa nav. Pat atceros, ka tas bija 1977.gadā par Arkādija Kaca iestudēto Karali Līru. Recenzijai uzliku virsrakstu Pie nepārkāpta sliekšņa, taču naktī aiz šausmām par to, ko esmu atļāvusies pret autoritāti, nespēju gulēt. Otrā dienā aizgāju uz redakciju un lūdzu Andai Burtniecei nomainīt virsrakstu, kā šodien atceros, pret šādu - Pie Šekspīra sliekšņa. Anda Burtniece bija cilvēks, kas pret iesācējiem kritiķiem izturējās ārkārtīgi lojāli, viņa neiebilda, ka jauni cilvēki raksta kritiski, mēģināja mani pat atrunāt no ieceres mainīt virsrakstu. Arī viņa man bija autoritāte, bet mūsu starpā izveidojās sirsnīgi biedriskas, nevis stindzinošas pielūgsmes pilnas attiecības. Tāpēc viņas vadībā iemācījos brīvāk izturēties pret teātri. Tagad atskatoties domāju, ka, nesatikusi Andu, es būtu pavisam citāda kritiķe, ja vispār būtu. Toreiz Literatūru un Mākslu drukāja piektdienās. Naktī uz piektdienu es negulēju visu nakti, man bija sajūta, ka esmu izdarījusi slepkavību. Pēc šī gadījuma man gāja mazliet vieglāk. No vienas puses, bija sajūta, ka joprojām ir drausmīgi grūti slavenības kritizēt, no otras puses, grūti formulējama sajūta - ja es nepateikšu, ko domāju, vispār nav vērts rakstīt.

Kas ir mainījies? Kad tu tagad uzraksti recenziju ar virsrakstu Izrāde - katastrofa, vai vari naktī gulēt?

Nepiederu pie cilvēkiem, kas melo. Dzīvē varbūt varu arī dažkārt šo to izstāstīt krāšņāk, nekā patiesībā bijis, bet recenzijā - nē. Nekad nerakstīšu kaut ko citu kā to, ko domāju. Ir bijuši gadījumi, kad uzrakstīt kritisku rakstu situācijā, kurā visi melo (varbūt maldās), ir principiāli svarīgi, respektīvi, ja visi melo, es nemelošu ne par ko un pateikšu visu, ko es domāju, vienalga, kas notiek. Tad man ir gandarījums, pat ja es uzrakstu ļoti asu rakstu. Tad man nav ne bail, ne sirdsapziņas pārmetumu. Tāds spilgts gadījums bija ļoti sen ar Arnolda Liniņa iestudēto Zilo 80.gadu sākumā, un tāds gadījums šodien ir ar Edmunda Freiberga iestudēto Vadoni.

Un Priekules Ikars?

Priekules Ikars bija mazāk principiāls gadījums, kaut arī būtisks. Tādos brīžos es izjūtu, ka mana misija ir pārtraukt daudzu cilvēku melošanu, kuri melo vai nu tāpēc, ka viņi neredz patiesību, vai tāpēc, ka viņiem ir izdevīgi to noklusēt. Tu jau zini, ka aktieri visas recenzijas iedala divās grupās - labās recenzijas un sliktās. Sākumā es domāju, ka tas attiecas uz recenziju kvalitāti, bet tagad es zinu, ka par labām recenzijām sauc pozitīvās recenzijas, bet par sliktām - negatīvās.

Vai kādreiz dzīvē esi saņēmusi paldies par «slikto» recenziju no iesaistītās personas?

Ironiski labsirdīgu paldies no Krodera par Donu Karlosu, kas Liepājā bija ļoti labs, bet Rīgas viesizrādēs ļoti slikts. Viņš kādā intervijā pateica, ka viņam patīkot kritiķi, kas seko izrādes attīstībai, un pieminēja mani kā šo sekotāju. Bet citu gadījumu gan neatceros, es jau, protams, varu arī aizmirst (smejas).

Vienmēr, kad teātrī parādās kaut kas jauns, ir lielas iespējas kļūdīties. Pietrūkst zināšanu, vērības, pārāk liela ir paļaušanās uz pierasto un ierasto. Šādā brīdī nedrīkst paļauties tikai uz savām emocijām, lai arī es uzskatu, ka principā kritiķim uz emocijām ir jāpaļaujas, tas ir izejas impulss. Pieļauju, ka kļūdījos, piemēram, 90.gadu vidū, kad mūsu jaunie režisori aizsāka Latvijā postmoderno teātri. Vairākkārt pārmetu režisoriem, ka viņi neprot strādāt ar aktieriem. Varbūt jau arī neprata, bet man bija jāzina, ka postmodernā izrādē aktieri principiāli spēlē citādi nekā reālistiskā izrādē. Neieraudzīju spilgtos postmodernisma vaibstus Laura Gundara Liepājas teātra Hamletā. Neuzskatu sevi par pašapzinīgu vai iedomīgu cilvēku, pieļauju, ka vaina bija domāšanas rutīnā. Kritiķim ļoti svarīgi mākslinieka izteiksmē ieraudzīt veselīgo maiņas brīdi un nepasludināt to par neveiksmi vai neizdošanos. Piemēram, pašlaik es pārdzīvoju, ka, iespējams, neesmu adekvāti novērtējusi Regnāra Vaivara jaunāko izrādi Makss un Morics. Man izrāde ļoti nepatika. Bet varbūt man tā nepatika tāpēc, ka biju aizgājusi uz teātri pārgurusi vai gaidīju ko līdzīgu kā Bračkās - izrādē, kas mani sajūsmināja. Man likās interesanti kādas kolēģes teiktais, ka izrāde līdzinās datorspēlei. Man tas neienāca prātā. Kritiķim jābūt spējīgam reaģēt uz kaut ko tādu, kas viņu pārsteidz, varbūt pat nepatīk, jābūt pietiekami pašsavaldīgam un erudītam un blakus emocijām, spriežot par izrādi, jāsaglabā arī prāta kontrole, lai tajā, kas tev nepatīk, ieraudzītu arī pozitīvo.

Runāji par to, ka ienāci kritikā ļoti atšķirīgā situācijā. Arī 70.gadi, laiks, kad kā studente atnāci uz Rīgu un alkatīgi uzsūci mākslas iespaidus, bija izteikti atšķirīgs no šodienas intonācijām - dedzīgs, kaislīgs, ideālistisks, ar labā nozīmē dzīvu kolektīvismu. Vai tev nepietrūkst mākslas kā lielas brālības izjūtas?

Tas ir ļoti labs jautājums. Mani vienmēr instinktīvi ir interesējis tas, kas notiek tagad, nevis tas, kas notika vakar vai pirms desmit gadiem. Man nav raksturīga rezignācija vai apcere par sava mūža «labākajiem gadiem», man allaž liekas, ka tie vēl priekšā. Protams, ka es redzu un jūtu, tad jau es būtu idiote, ja es nejustu, ka dzīve ir ļoti mainījusies, salīdzinot ar 70., 80., 90.gadiem. Man vienmēr ir bijusi kaislība - spēt saprast to, kas notiek tagad. Līdz ar to man rezignācijai nav atlicis laika. Tā ir nepārtraukta savas vērtības pārbaudīšana. Ja man liktos, ka mans biogrāfijas zelta laiks ir beidzies, man arī tur būtu jāpaliek un man pat nebūtu cilvēcisku tiesību vairs nodarboties ar teātra kritiku. Nepalikt sava mūža apcerē palīdzējis arī tas, ka man no 90.gadu sākuma ir bijusi iespēja regulāri tikties ar jauniem cilvēkiem, saviem studentiem. Pretēji tam, kā daudzi domā, mana pedagoģija nekad nav bijusi orientēta uz mana diktāta akceptēšanu, bet uz diskusijām un mēģinājumu saprast, ko domā citi. Tajā pašā laikā nenoliedzot arī to, ko domāju es, lai arī es varbūt domāju pilnīgi citādi nekā tas jaunais cilvēks. Neesmu padomājusi, ka jaunam cilvēkam varbūt dažkārt ir bijis grūti ar mani strīdēties. Dzīvot tagdnē palīdz arī sarunas un strīdi ar Zani (Silvijas meita teātra kritiķe Zane Radzobe - U.A.).

Vai tevi vēl spēj ievainot uzskats, ka kritiķis ir ļauns, dzīvē un mākslā nerealizējies cilvēks?

Viedoklis, ka kritiķis ir ļauns cilvēks, ka viņš raksta tāpēc, ka viņš pats nav kļuvis par aktieri, ka īstenībā viņš tāpēc vien strādā, lai citiem sacūkotu dzīvi, - tas vienaldzīgu nevar atstāt un arī mani neatstāj. Atšķirība ir tā, ka agrāk manī tas radīja izmisumu, tagad - skumjas un vientulības sajūtu. Tik ārkārtīgi reti ir gadījumi, gadā labi ja reizi, kad kāds piezvana vai atsūta īsziņu par rakstu, kas viņam ir paticis, jo viņš ir bijis uzslavēts. Tad, protams, ir prieks.

Tuvojas Spēlmaņu nakts. Tu šogad žūrijā neesi, bet, maz ticams, ka neesi domājusi par savu izvēli.

Man ļoti patīk Zilākalna Marta, tieši tāpēc, ka tai piemīt šis patīkamais divdomīgums - ironijas un nopietnības nenotveramā, nepārtrauktā spēle. Ķiršu dārzs man arī ļoti patika, bet citādi. Vienubrīdi skatoties es pilnīgi nobijos. Man likās Kroders pravieto, ka ne tikai dārzs tiek pazaudēts, bet ka drīz vairs dzīvē nebūs vispār nekā, ka apkārt nāve staigā. Bet, ja Vectēvs nedabūs neko, es pieķēdēšos pie tuvākā laternu staba un neķēdēšos nost līdz nākamajai Spēlmaņu naktij. Citi Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki nevar to atļauties. Es varu!

Tavā dārzā Kuivižos atšķirībā no Krodera Ķiršu dārza, cik dzirdēts, gan viss aug griezdamies? Ja es vaicātu, kas šogad ir izaudzis tavā dārzā, vai tev tas liktos jautājums par dzīvi vai par mākslu?

Kad man mammai Talsos bija dārzs un mani izmantoja tikai par darbaspēku, cilvēki, kas jūsmo par dārzu, man bija absolūti nesaprotami. Man šķita, ka cilvēki dārzā kašājas tikai utilitāru mērķu vārdā - izaudzēt burkānus, ja labi padodas, - arī kāpostus, gurķus vai plūmes. Kopš man pašai ir dārzs, kurā esmu galvenā plānotāja, vienīgā īstenotāja, vērojot daudzu kuivižnieku dārzus un analizējot savas izjūtas, nonācu pie tā, ka galvenokārt cilvēkiem dārzs ir vajadzīgs tāpēc, lai viņi justos kā radītāji. Visos dārzos Kuivižos ir ļoti daudz puķu. Neiedomājamu gandarījumu sagādā tas, ja tu no rīta aizej uz dārzu, tulpe vēl nezied, bet četros tā jau ir izziedējusi. Un otrā rītā ir izziedējušas piecas hiacintes. Tas tiešām ir neaprakstāms gandarījums.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?